Vienīgā lieta, kas man ļauj izdzīvot, ir rakstīšana, pierakstīšana, uzrakstīšana. °
Pirms cibas man bija kompleksi. Es rakstīju mazās grāmatiņās un viņas ļoti slēpu. Nevienam nerādīju. Skolā man nepatika savus sacerējumus dot mammai pārlasīt. Svešiem - jā, bet savējiem - nē. Savējiem es negribēju rādīt to, kas man iekšā. Man negribējās, lai viņi tiek vēl tuvāk. Toreiz mani glāba domāšana, izdomāšana, pārdomāšana un reizi pa rezei zīmējumi vai pieraksti mazās grāmatiņās.

Tagat. Tagat arī negribētu, lai mani cilvēki lasa manu dienasgrāmatu. Viena mazā grāmatiņa man darbā nolikta drēbju skapī. Tur neviens neskatās. Tur visa mana iedzīve. Mājās vēl aizvien mazās grāmatiņas neturu.

Ja pie cibas netieku, tad ir zīmēšanas albūms vai stenogrāfijas burtnīca. Stenogrāfijas burtnīca gan stāv mājās, jo tos ķeburus neviens nemāk izlasīt.

Un tā es dzīvoju no viena ieraksta līdz nākamajam. Jo vairāk ierakstu, jo švakāka jūtos. Ja maz ierakstu, esmu dzīvotāja (vai pe neta neticēja). Bet visbiežāk jau dzīvotāja.

Citreiz ir tik slikti, ka tikai melni vārdi nāk. Citreiz, tikai kaut kādi burtu virknējumi.

Un no ieraksta līdz ierakstam. No reizes līdz reizei. Jā - tas ir tā kā mīlēties. Tā kā parādīt kaut ko ļoti savu. Kaut ko tik savu, ka svešie novēršas. Nesaprot. Bet cibā nav svešo. Ir tikai svešinieki.