Visādi sapņi atnāca. Iezvanījās modiātājs. Sapņi aizgāja. Es paliku. Vēl mazliet.

Rīta Rīga. Rozīgā Rīga. Rasa sasalusi pa debesīm bandījās. Un mirdzinājās koku zaros. Maziem solīšiem pa Brīvības ielu. Ātri, ātri. Durvju kods. Nē, durvis vaļā. Augšā. Uz n stāvu. Augšā. Ātri iekšā. Lūdzu, lūdzu. Un tad prom. Lēni un mierīgi. Klusi. Maziem solīšiem pa Brīvības ielu. Tad uz Ģertrūdes. Tad Barona. Un visur rozā Rīga. Un visur rasa sasalusi. Un es silta un miegaina. Mēģinu noķert aizbēgušos sapņus. Viņi ķircinās. Māžojās. Skraidelē.

Hei, uzliec cepuri uz abām ausīm, citādi būsi slims. Un kur es ar slimu sapni.
Un kur tavi cimdiņi? Nosals mazās roķeles ka nemetās. Aši, aši. Nemaz nerunā pretī. Redzi kādas tam onkulim zilas rokas. Tas tāpēc, ka viņš cimdiņus ziemā nevelk. Bet manam sapnim ir jābūt ar skaistām rokām.

Ieskatījos viņam acīs. Tādas sagurušas. Ap acīm bija parādījušās dažas jaunas grumbiņas. Kāpēc?