Ēnas spēlējas
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Tuesday, December 21st, 2004
| Time |
Event |
| 9:16a |
Visādi sapņi atnāca. Iezvanījās modiātājs. Sapņi aizgāja. Es paliku. Vēl mazliet.
Rīta Rīga. Rozīgā Rīga. Rasa sasalusi pa debesīm bandījās. Un mirdzinājās koku zaros. Maziem solīšiem pa Brīvības ielu. Ātri, ātri. Durvju kods. Nē, durvis vaļā. Augšā. Uz n stāvu. Augšā. Ātri iekšā. Lūdzu, lūdzu. Un tad prom. Lēni un mierīgi. Klusi. Maziem solīšiem pa Brīvības ielu. Tad uz Ģertrūdes. Tad Barona. Un visur rozā Rīga. Un visur rasa sasalusi. Un es silta un miegaina. Mēģinu noķert aizbēgušos sapņus. Viņi ķircinās. Māžojās. Skraidelē.
Hei, uzliec cepuri uz abām ausīm, citādi būsi slims. Un kur es ar slimu sapni.
Un kur tavi cimdiņi? Nosals mazās roķeles ka nemetās. Aši, aši. Nemaz nerunā pretī. Redzi kādas tam onkulim zilas rokas. Tas tāpēc, ka viņš cimdiņus ziemā nevelk. Bet manam sapnim ir jābūt ar skaistām rokām.
Ieskatījos viņam acīs. Tādas sagurušas. Ap acīm bija parādījušās dažas jaunas grumbiņas. Kāpēc? | | 4:22p |
Tumsa izslēdza gaismu. Un teica: tagad būs nakts. Kļuva auksts. Mīnuss trīs grādi. Debesīs parādījās zvaigznes.
Es aizgāju gulēt satinusies līķautā. Tā, lai vējš nepūš.
Gaisma ieslēdza mazo spuldzīti. Mēnesi. Un es piecēlos gultā sēdus. Tad stāvus. Un tad jau gāju pa mēness celiņu uz augšu, uz augšu, uz augšu. Zem manis spīdēja vecrīgas bruģis. Vējā peldēja Dienas lapa. Kaķis ņaudēja piespiedies mājas stūrim. Es gāju balta. Mati balti. No baltās gaismas.
Nokrita līķauts. Āda mirdzēja balta. Es gāju tuvāk un tuvāk spuldzītei - mēnesim. Līķauts uzkrita kaķim. Tagd viņam ir silti. Zvaigznes greizsirdīgi skatījās uz mani. Jo es gāju tuvāk. Bet viņas netiek. Nekad. Jo viņām ir noteikta trajektorija, kur riņķot. Bet es varu iet tuvāk. Tuvāk. Tuvāk.
Pūta vējš. Bet man vairs nebija līķauta, kur sildīties. Es jau biju ļoti tuvu. Viņš pastiepa roku. Es pastiepu pretī.
Mākonis, trakoti greizsirdīgais, aizsteidzās priekšā viņam. Gaismiņa pazuda. Tiltiņš pazuda. Es kritu. Biju jau pašā augšā. Tagad kritu lejā. Nokritu un paliku guļam blakus kaķim, kurš gulēja ieritinājies līķautā.
No rīta atbrauca ātrās palīdzības mašīna. Un aizveda mani. Uz morgu. Tā kā man nebija klāt neviena personu apliecinoša dokumenta un mani radinieki mani neatpazina, jo mani mati bija balti, tiku nodota medicīnas studentu lietošanā. Mani preperēja. Un mācījās muskuļus atpazīt. Un kaulus. Vēl izņēma sirdi un ielika kādā tur šķīdumā. Teica: dikti smuka, tāda pilna ar mīlestību. Smadzenes arī ielika burciņā. Teica, ka smukas. Dikti daudz gaišas domas iekšā. Acis arī katru savā trauciņā. Teicās, ka dikti daudz redzējušas. Tādas nevarot mest ārā. Citādi ripošot pa visu pasauli un vēl sazin ko pastrādās.
To, kas palika pāri, sadedzināja lielajā krāsni un uzkaisīja rozei. Tagad nu es te sēžu uz rozes ērkšķa un skatos un skatos uz gaismas ieslēgto spuldzīti - mēnesi. |
|