Mīkstais sniegs sakritis tik daudz, tik daudz. Tramvajs čužinās pa ielu. Pilns ar satrauktiem ļautiņiem. Ielecu iekšā un saprotu - man te nav vietas. Bet ir jau par vēlu,lai tiktu ārā. Durvis čīkstot aizveras. Mans mētelis paliek iespiests - divās pasaulēs - iekšā un ārā. Maza daļiņa, pavisam nenozīmīga - ārā. Viss saturs un būtība - iekšā. Noslēpts.

Smaržas. Īvs sanLorāns. Opijs. Dziļas ziemas atmiņas. Piesniguši koki. Apsniguši soliņi. Rietošs mēness. Parks un aizsniguši celiņi. Tiltiņi. Apsinidzis ūdens. Klusa upe.

Izlecu no tramvaja. Uz pārpildītas ielas. Stāvu starp mašīnām. Sniegs krīt sejā. Pārvēršas slapjās lāsēs. Lāsumiņos. Sabirst matos. Man patīk sniegs matos. Ātri, ātri, lai tramvajs neuzbrauc virsū.

Pāri vienai kupenai, apkārt baltai sniega kaudzei, nākamai, nākamai.

"Labrīt!" Man patīk sveicināt sētnieku. Labrīt, labrīt, labrīrt - tūkstoškārt atbalsojas kaut kur dziļi iekšā.

Rīta avīzes, augšā pa kāpnēm, vēl, vēl, vēl - pa durvīm iekšā. Esmu klāt.
"Labrīt".