magda ([info]magda) rakstīja,
@ 2007-10-15 16:14:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vai jūs esat kādreiz skumuši par darba kolēģi, kurš aiziet uz citu darba vietu?

Skumuši tā pa īstam - ka visu piektdienas vakaru var noraudāt, tā, ka svētdien jau sāc domāt, ka negribas iet uz darbu, jo nekam nav jēgas.
Tā, ka darbā sēžot pie datora un zinot, ka tur blakus kabinetā viņa galds ir tukš, sametas nelabi, sāk spiest sprandu un atkal velk uz pinkšķi... Tāda sajūta, ka viss ir atņemts. Viss. Pilnīgi viss. Nu tā, it kā es četrpadsmit gadu vecumā būtu palikusi bārene.

Esat kādreiz TĀ skumuši pēc kolēģa?

Es līdz šim nekad...tā biju skumusi tikai par ļoti dažiem cilvēkiem - pāris bojfrendiem un var būt kādu no dzīves aizgājušu cilvēku. un arī tikai varbūt.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]misame
2007-10-15 17:16 (saite)
bet zinies, par tiem kolēģiem - mirlām man pilnīgi gribas Tev piekrist. Ir kaut kā tā, ka "iesēžas" savās vietiņās un sāk riktīgi stagnēt. Pat nezinu, cik daudz laika vai nekompetences tam vajag.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]magda
2007-10-15 17:20 (saite)
mhm...tas tāpēc, ka tie cilvēki pārstāj klausīties. viņi tikai runā, bet vairs neklausās. Ausis ciet un mutes vaļā. Viņi ir visa pasaule. Nabiņa. Centriņš. Viss ap viņiem griežas.
Un kur nu tādam vairs attīstīties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?