Vai jūs esat kādreiz skumuši par darba kolēģi, kurš aiziet uz citu darba vietu?

Skumuši tā pa īstam - ka visu piektdienas vakaru var noraudāt, tā, ka svētdien jau sāc domāt, ka negribas iet uz darbu, jo nekam nav jēgas.
Tā, ka darbā sēžot pie datora un zinot, ka tur blakus kabinetā viņa galds ir tukš, sametas nelabi, sāk spiest sprandu un atkal velk uz pinkšķi... Tāda sajūta, ka viss ir atņemts. Viss. Pilnīgi viss. Nu tā, it kā es četrpadsmit gadu vecumā būtu palikusi bārene.

Esat kādreiz TĀ skumuši pēc kolēģa?

Es līdz šim nekad...tā biju skumusi tikai par ļoti dažiem cilvēkiem - pāris bojfrendiem un var būt kādu no dzīves aizgājušu cilvēku. un arī tikai varbūt.