Šodien tāda diena. Nu tāda. Tāda dikti pilna un laba. Un sajūtas tādas - uz augšu un uz leju, un atkal uz augšu, uz augšu, uz augšu. Debesīs iekšā. Var jau būt, ka sevi mānu. Bet šoreiz man šķiet, ka esmu patiesa un pēc triju dienu izmisīgām bailēm, atkal jūtos droši. (Biju jau nogurusi baidīties).

Protams, protams, ir visādas lietas, kas nomāc drošībs sajūtu - eksāmens, neapmaksāti rēķini, kredīts, centimetrs, kas viduklī nācis klāt. Bet tie tādi sīkumi. Vispār jūtos labi. Tā kā būtu kādu lielu darbu izdarījusi. Tā kā atguvusi brīvību, ko likās, ka biju pazaudējusi.

Saulīt, ir šausmīgi laba sajūta. Nekāda uztraukuma par rītdienu. Pilnīgi nekāda. Nekādas raizes par sabiedrības uzskatiem. Apziņa, ka ir daudz stabilas vērtības. Tāds miers. Un arī tāda liela vēlēšanās darīt. Es tagad varētu kalnus gāzt. Un patiesībā šodien esmu gāzusi arī. Gribas, lai visiem ir tāda laba piepildījuma sajūta. A to es te priecājos. Viena pati. Bet ne gluži - visi sienāži priecājas kopā ar mani.

A tagad padomāju, kāpēc? A vot tāpēc,ka šodien nestiepu gumiju. Vienkārši gāju un darīju. Tādā triecienrežīmā. Tā vienkārši - vajag - tad uzreiz (tik tālu, cik šobrīd varu). Ir doma galvā, uzrakstu un iedodu. Un aiziet. Vajag zvanīt, uzreiz piezvanu. Kruti šitā. A tad, kad 3 h domāju, kā labāk - tad beigās ir riktīga s... sajūta (jo tā pirmā doma jau so oder so bija tā pareizā). Tāda, ka S T I E P J U G U M I J U.



P.s. Eu, eu, eu - šodien arī sapratu, ka vācu valoda sākusi klibot. Aizmirsu kā ir virsdrēbes - Oberkleidung. Na ja.