Nu jā. Un tad es pamanīju, ka viņš tur sēž. Uz tā šķūņa slieksnīša. Es kā parasti teicu čau! Tad viņš tik ļoti sāka smaidīt. Piecēlās kājās un metās klāt. Es domāju - vai tu traks! Nāks vēl līdzi istabā. Bet nē. Viņš sāka stāstīt, ka redzējis, kā es projām braucu. Ar to mašīnu. Un vēl kaut ko tur. Es teicu - jā, jā - tā es te aizbraucu. Tad viņš girbēja vispār zināt, kā mani sauc. Un es arī uzzināju viņa goda vārdu. Bet neatceros vairs (piedod, cilvēk, ja vari).
Un tad jau dusmīga balss no otrā stāva viņam sauc: "ar ko tu tur runā? ko tu tur dari?" Es ātri atvadījos ar to samulsušo čau. Iemuku istabā. Klusumā. Kur sasmacis gaiss.