Niknie suņi
Protams, tā ir ierasta prakse, ka tiklīdz kāds suns sakož kādu bērnu, tā suni uzreiz "likvidē", kā to literāri sauc. Tikai es vienmēr palikšu pie sava - jā, tas ir briesmīgi un traģiski (un sazin vai es arī nenošautu suni, kurš nodarītu pāri maniem bērniem, bet ne man bērni, ne nikni suņi), BET vienmēr tās ir tikai sekas saimnieku/līdzcilvēku rīcībai. Nošāvāt nabaga dzīvnieku, nu neko, paskatieties uzmanīgi - pēc pieciem gadiem turpat priekšā būs atkal tieši tikpat nepareizi izaudzināts suns. Un pasaki tik vēl, ka vaina dzīvniekā.
Un nevajag sākt filozofēt par dzīvnieku psiholoģiskajiem tipiem un tml. muļkībām - cik man lauku kaimiņiem suņi mainījušies, visi pilnīgi vienādi - iebaidīti, iespārdīti, pusbadā. Gatavi sakost katru svešo, kurš nāk klāt, bet palaisti vaļā no ķēdes reizi gadā nezin kur likt savu reto laimi un tikai skrien ap sētu nevienam nedomājot kost. :(
Kādi ir risinājumi tādos gadījumos? Nezinu, droši vien šaujam vien visus nost un domājam, ka suņi stulbi, nevis paši cilvēki ar savu mega lepnuma un pārākuma sajūtu pār visu pārējo dzīvo radību.