pārdomas par vēstuļu rakstīšanu
Jocīgi sev to atdzīt, bet man laikam nekad nav īsti paticis rakstīt vēstules. Tas process gan ir tāds, ka man varētu patikt, izraisa visādas tur tādas sentimentālās asociācijas - rakstīt, sūtīt, gaidīt, saņemt, atvērt... Bet kad reāli kas tāds jādara, tad man ir miiiiilzīga problēma salikt visu, ko gribu pateikt, vispirms jau loģiskā izklāstā un pēc tam vēl to visu arī sakarīgi uzrakstīt, lai teikumi nesāktos no beigām un tādā garā. Tā redz iet, kad skolas laiku izcilība domrakstu rakstīšanā un domu izlikšanā uz papīra netiek praktizēta un šī spēja tiek zaudēta... :/
Haikas gan man sanāk varenas, jo tas ir perfekts domu atspoguļojums - sasvstarpējās vārdu saitītes un zemtekstus katram ir jādomā pašam un nav jāpūlas ar izskaidrošanu :D
Ak jā, Rainis tak bija dzejnieks, nevis prozas rakstnieks, tas visu izskaidro... ;D