mafia ([info]mafia) rakstīja,
@ 2008-10-23 13:35:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Īss traktāts par tēmu "Bērnības vasaras un iespējamo kompleksu augsne"
Bērnībā vasaras pavadīju laukos. Priecīgi skraidot pa pļavām un Latvijas skaistajām lauku ārēm. Vecmamma tieši pulksten 15:00 katru dienu sauca pusdienās, bet vectēvs neļāva iet prom no galda, kamēr viss nebija apēsts.
Bet tad, kādu dienu atbrauca ciemos lauku draugi ar savu meitu Aļonu, kas bija manā vecumā. Vectēvs bija sajūsmā par Aļonu - cik viņai skaista kleita esot, cik skaisti mati un cik vispār Aļona ir uber foršāka, nekā es. Todien man galvā (kā jau laukos nākas) bija sarkana naģene ar Bags Bannija aplikāciju priekšā uz pieres. Un taisni tajā mirklī, kad visi apjūsmoja skaisto un burvīgo Aļonu, kas tēlotā kautrībā, blondajiem matiem saulē starojot, stāvēja sētas vidū un smaidīja, klausoties komplimentos, tajā mirklī man uz cepures savas brokastis balta pleķa veidā atstāja balodis.
Kopš tās dienas nekas vairs nebija kā agrāk. Arī tāpēc, ka man neviens nekad neteica, ka es esot tikpat lieliska kā Aļona.

Pēc nedēļas es iekritu pie sivēniem un gāju pilnā rīklē raudot pie vecmammas, kura par notikušo saprata pēc nepanesamās smakas, kas bija mani apņēmusi.

Tās bija lieliskas vasaras, lai gan daždien skumju pilnas.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]bax55hqy8dlb
2008-10-23 14:18 (saite)
tie, kurus bērnībā nelutināja, ir izauguši par spēcīgām personībām un spēj visādiem sūdiem iziet cauri, bet tie mīlulīši sāk raudāt un atmet visam ar roku, viņiem ja kkas nesanāk, tad viņi no tā atsakās nevis mēģina vēlreiz. gribasspēks iesūkā vienvārdsakot.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]_adriana_
2008-10-23 14:41 (saite)
ne visi, ko nelutināja. ir tādi gadījumi zināmi... ja bērnam visu viņa dzīvi stūķē iekšā cik viņš ir stulbs, nenormāls u.t.t. tad ir švaki ar to mēģināšanu vēlreiz, jo grūti iziet no "ko tad es, es jau tik un tā neko nevarēšu" fāzes. Bet nu pamatu pamatos tā ir, ar sūdiem labāk tiek galā norūdītie.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]cuba
2008-10-23 16:30 (saite)
Man "tēvs" visu "bērnību" man (un māsām) nepārtraukti "atgādināja", ka mēs esam "nekas", dzīvē neko nesasniegsim, sēdēsim stacijas tunelī un ubagosim, etc.
Nu, nezinu, varbūt tas ir kāds "taktisks" pedagoģijas paņēmiens, par kuru es vēl neko nezinu, jo pārāk dumš esmu. Bet nu skaidrs ir tas, ka no šī man radās vēlviena smaga rakstura īpašība: ja man kāds saka, ka man vajadzētu darīt to un to (nu piemēram iet skraidīt vai pabeigt remontu), es tīšām to nedarīšu (zemapziņas vadīts). Par spīti. Lai nepieļautu, ka šis cilvēks, kurš "māca dzīvot", saprastu, ka tas strādā, un turpinātu tādā pašā garā.
No viena tāda mācītāja nesen veiksmīgi atteicos, un tas ir pisec uzreiz ku viegli un labi ap sirdi.
Un ir tā, kad pats kaut ko izdomā - tas tiek izdarīts. Kad kaut ko kāds no malas saka, ja pat tu tam piekrīti, vai daudzos gadījumos pat pats jau sen zini, tomēr par spīti visam, vot neizdarīsi i viss.
Tāds kaprīznieks :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mafia
2008-10-23 16:37 (saite)
keke, tieši kā man ar tēvu - bet man viņš nemācīja dzīvot, bet visa spītība sākās, kad viņš mēģināja man "iemācīt", kas ir pareiza un laba mūzika. .... Beigās, kad es pati biju nonākusi pa saviem ceļiem pie tiem viņa ieteiktajiem, mēs sākām saprasties ;)
Nezinu, tur laikam dziļu analīzi vajag, lai saprastu, kāpēc tāda pretreakcija bija :)
Bet tas, ka saglabājusies spītība nedarīt to, ko kāds mēģina panākt vai uzspiež vai māca - tas toč!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?