Man "tēvs" visu "bērnību" man (un māsām) nepārtraukti "atgādināja", ka mēs esam "nekas", dzīvē neko nesasniegsim, sēdēsim stacijas tunelī un ubagosim, etc.
Nu, nezinu, varbūt tas ir kāds "taktisks" pedagoģijas paņēmiens, par kuru es vēl neko nezinu, jo pārāk dumš esmu. Bet nu skaidrs ir tas, ka no šī man radās vēlviena smaga rakstura īpašība: ja man kāds saka, ka man vajadzētu darīt to un to (nu piemēram iet skraidīt vai pabeigt remontu), es tīšām to nedarīšu (zemapziņas vadīts). Par spīti. Lai nepieļautu, ka šis cilvēks, kurš "māca dzīvot", saprastu, ka tas strādā, un turpinātu tādā pašā garā.
No viena tāda mācītāja nesen veiksmīgi atteicos, un tas ir pisec uzreiz ku viegli un labi ap sirdi.
Un ir tā, kad pats kaut ko izdomā - tas tiek izdarīts. Kad kaut ko kāds no malas saka, ja pat tu tam piekrīti, vai daudzos gadījumos pat pats jau sen zini, tomēr par spīti visam, vot neizdarīsi i viss.
Tāds kaprīznieks :)