Lai izprastu sarežģītu globālu sistēmu, tajā ir jāiedziļinās un daudz jāzina. Es nezinu visas nianses un nav arī laika iedziļināties.

Tomēr es intuitīvi jūtu, ka viss bazārs par "holistisko", bioloģisko jeb organisko lauksaimniecību bez pesticīdiem, minerālmēslojumu un ĢMO ir būvēts uz vēl plānākiem diegiem. Tāda bioloģiskā lauksaimniecība bija vidusslaikos. Mūsdienās ar to nepietiek, jo cilvēku skaits ir pieaudzis un bez intensīvās lauksaimniecības būtu jākar zobi vadzī vai jāstrādā par vēdera tiesu. Varētu padomāt, ka zinātnieki, kas pēta šīs lietas, ir kaut kādi dēmoni, kas grib, lai ūdeņi un zeme būtu piesārņota, indīga un neglīta? Realitātē viņi tieši tāpat grib, lai viss būtu skaists, tīrs un pievilcīgs. Diemžēl, dzīvē ir jāatrod kompromisi starp praktisko un patīkamo.

Bet atgriežoties pie diskusijas par veģetāro vs. neveģetāro uzturu, tad, piekrītu, ka tas vairāk ir ētikas jautājums. Ētika laika gaitā mainās. Kādreiz gejus lika cietumā, bet šodien viņi ar to lepojas. Āzijā un pat Šveicē vēl tagad laukos šur tur ēd suņus un kaķus, lai gan citur Eiropā šādu ēšanu uzskata par pretīgu un neētisku rīcību. Savukārt Anglijā neēd zirga gaļu, jo mūsdienās zirgi jau tikai tādi paši palielāki mīļdzīvnieki vien ir. Var jau teikt – katram savs, bet redzot, kā ir sarosījušās dzīvnieku labturības organizācijas, tad manuprāt tas ir tikai laika jautājums. Ja sabiedrībā šobrīd valda ir uzstādījums, ka pret visiem mājlopiem ir jāizturas ar cieņu, tad nākošā atziņa būs, ka dzīvnieku apēšana ir vislielākā necieņa. Ja šāda izpratne valda attiecībā uz suņiem, tad kāpēc ne uz cūkām, kas būtībā ir tikpat inteliģentas būtnes? Protams, tas nenotiks tik ātri, jo gaļa daudziem šķiet ļoti garšīga. Kad parādīsies līdzvērtīgas alternatīvas, pateicoties ĢMO zinātnes attīstībai, tad sabiedriskās normas nomainīsies daudz ātrāk.