Man ir tāds mīnusprieks*. Bet maija brīvdienās es dzeršu tekilu.
*Mīnusprieks ir tad, kad viss labi un smaidīt var, tomēr dažas lietas sabesī prieku. Tas nav antiprieks.

Manī atkal ir atmodusies nekontrolējamā atkarība no lasīšanas. Aizgāju uz bibliotēku, bet nekas mani neuzrunāja: esmu tavs lasāmais. Lasīšu neko.

Šodien esmu domino. Puse manis ir priecīga, otrā puse tāda kaķskrāpīgi dziļi nesapratīga, varbūt bēdīga vai apjukusi. Kā sarūsējusi.

Konstatēju, ka man nepatīk puikas ar auduma kabatas lakatiem: izvelk no bikšu kabatas, noslauka un/vai izberzē degunu un uz ceļgala saloka atpakaļ kabatas formātā vai ieņurkā kabatā. Un tā vairākas reizes.
Man patīk Softis.

Pastulbenīša sajūtiņu ieilgumiņš.

Ja tā padomā, tad man vēl bieži notirpst arī daudz vietas. Tad, kad nav krampī.

Man bieži dažādās vietās atnāk krampis. Rauj krampī, bet ne ratā vēl vismaz. Rokas, kājas, kaklu, dažreiz vēderu arī. putnupr, man liekas, vajadzētu būt atbildei, kāpēc. Varbūt ne vajadzētu, bet varētu būt.

Manā degunā mēģina ielavīties iesnas.

par mežāžiem drusku

no daria

Jau otro dienu mutē dzelzs garša. (Sestdien bijām Dzelzceļa muzejā). Varbūt vajag vēl vairāk dzelzs un dzelžaināk vajag.

Kā jau projektu nedēļā un valdienā pienākas, bērnam šodien bija klases vakars. Un kā jau valdienā pienākas - ar pudeles griešanu: risks vai patiesība. Sākumā ar bučošanu uz vaiga, bet tas esot baigi garlaicīgi, tāpēc pēc tam uz lūpām esot jābučo bijis. Mana mammīgā daļa joprojām ir šokēti samulsusi: vai tiešām jau. Un sirdsveidīga dāvana no meitenes.

Šorīt mani neapšļakstīja sliktās mašīnas. Šorīt es satiku smaidīgu pēdējā laika nepatīkamāko cilvēku, bet austiņas, no kurām, nāk radio, iekrita kafijā ar pienu. Tagad skaņa nāk ausī kopā ar kafiju un pienu. Nepateicu, ka kafijā iekrita labās auss austiņa, bet krekliņam tāds jocīgi liels kakla izgriezums. To es arī nebiju ieplānojusi.

Jau 3 dienas es sevī jūtu flū pazīmes, tās nemanāmi kustas, iesāpinot vienu vai otru ķermeņa daļu vai vietu. Šodien sāp aizdegune, drusku spiež acīs, bet tā pa īstam nekas nav.

Manī dzīvo latentais trusis. Ja sāku daudz par daudz trusīties, tad padomāju: bet kā darītu Iveta. Un izvēlos kādu pustruša risinājumu.
Brīžiem ir daudzbeztrusīgas drosmes, bet nekadnekad neesmu pasargāta no iedzimtā truša negaidītas pielavīšanās.

Kaut kāds piekusums iekšā galvā.

Manam gultas datoram beidzot ir garumzīmes.

Dusmas manī ir. Dusmas.

Ak, ja vien viņš nebūtu Vinets, bet Brūss Veldre. Viņš ne tikai ir iekļuvis topā, viņš ir jau tuvu Brūsam. Ja agrāk Brūss cīnījās ar Domburu, tad tagad viņi ir trīs. Emocionālas pacilātības brīžos pievienojas Džordžs, bet tas varbūt vairāk Martini Asti ietekmē.

Es nekad agrāk nebiju gājusi uz darba intervijām. Tagad iegūstu jaunu darba meklētāja pieredzi. Pat, ja es sapņoju par bezdarbu + kursi, meklētājs manī neliekas mierā. Darba intervijas man sagādā prieku, parasti eju ar attieksmi: paskatīšos, varbūt der, varbūt iepatīkas. Nezināju, ka man tādu prieku varētu sagādāt stundu gara izrunāšanās. Viena pat gadījās grupu intervija.
Ja sāktu savu rīcību analizēt, nonāktu pie tā, ka darba intervijas izmantoju kā bezmaksas psihoterapeitu, lai skaļi izrunātu savas bēdas, priekus un apslēptās vēlmes.
Dīviani, bet man ir interesanti.

Kad esmu sākusi sapņot par bezdarbniecību, piedāvājas darbi.
Mani uztrauc, ka nespēšu atteikties no darba un nekad nekļūšu cienījama (jeb izmisusi & depresīva) bezdarbniece.

Viens princešu sidrs tādai pussvinēšanatzīmēšanai.

Ja vernus generalom

Pat ja tev nav paranojas, tas nenozīmē, ka tev neseko.

Stulbākais, ka es nesaprotu, ko tieši es gribētu darīt. Nav arī īpašs radošuma, aktivitātes un darbošanās periods, bet, iespējams, mani nomāc ik pēc pāris mēnešiem uznākošais šīs darba un iestādes apnikums. Pagaidām labumu sasolījumi notur, bet gribas taču bez riebuma iet uz darbu.

Dažreiz man liekas, ka es neesmu es.

Šonedēļ biežāk dzirdētā frāze: Parādi rokas

Tā jau viss kārtībā, tikai dziedāt negribas.

Jo vairāk es uzkrāsojos, jo aizsargātāka jūtos. Apbruņotāka diez vai. Aizsargātāka.

Man jau gan patīk Jaunais vilnis.

Kaut kas ar mani ir noticis. Pēdējā laikā man ielu krustojumos uzmācas cilvēki.
Un ne jau jauni un skaisti puikas.
Veca tantīte ieķeras rokā un lūdz pārvest pāri ielai, jo viņa labi neredzot. Pusvecs onkulis jautā palīdzēt ar telefonu, šodien nopircis, bet vajag piezvanīt un pēc tam arī iemācīties atbildēt uz zvanu. Man kā paranoiskai būtnei viss tas liekas aizdomīgi. Un vēl man nenormāli riebjas svešu, arī pussvešu cilvēku pieskārieni.
Iela kļuvusi aizdomīga. Vēl aizdomīgāk - tas, kas es, liekas, izskatos izpalīdzīga.

Protams, ka es neesmu stulba. Ja es būtu stulba, es taču nezinātu, ka visi citi ir stulbi.

Un vēlreiz: iedomīga, nekomunikabla, slinka.

Vakar uz brīdi izgāju ielās - izgludināti mati, tīras drēbes, uzkrāsotas acis, bet pēc brītiņa panikas pārņemta iebēgu atpakaļ mājās:
1) mēs taču maksājam par dzīvokli, un, ja jau maksājam, tad tas tomēr ir maksimāli jāizmanto;
2) pārbijos no tā, ka varētu kādu satikt, ka man būtu ar kādu jārunā un nedoddiees vēl nosarktu.

Vakar tas nedoddiees_nosarktu likās visbriesmīgākais. Iespējams, ka tas viss ir izsekotājzebiekšu ieguldītā darba rezultāti, bet es cieši aizvēru visus logus (parasti guļam ar pusplaši atvērtiem logiem), apsedzos ar divām segām un atstāju pusieslēgtu gaismu. Labi, ka ir tie grozāmie gaismas slēdži, var noregulēt gaismas daudzumu atbilstoši izsekotājzebiekšu izmēram. Vakar zebiekstes bija lielas. Šodien vēl nav rādījušās.
Ja es izdzeršu 2 litrus greipfrūtu sulas, varbūt arī neparādīsies.

Nervi ar mani spēlējas. Vakar nervi spēlējās ar manu sirdi un kuņģi. Šodien nervi spēlējas ar manu dzirdi.

Atvaļinājumā ir jāceļas agri, lai var paspēt vairāk atpūsties.