22 Jūlijs 2007 @ 13:13
once again  
Un vēlreiz: iedomīga, nekomunikabla, slinka.

Vakar uz brīdi izgāju ielās - izgludināti mati, tīras drēbes, uzkrāsotas acis, bet pēc brītiņa panikas pārņemta iebēgu atpakaļ mājās:
1) mēs taču maksājam par dzīvokli, un, ja jau maksājam, tad tas tomēr ir maksimāli jāizmanto;
2) pārbijos no tā, ka varētu kādu satikt, ka man būtu ar kādu jārunā un nedoddiees vēl nosarktu.

Vakar tas nedoddiees_nosarktu likās visbriesmīgākais. Iespējams, ka tas viss ir izsekotājzebiekšu ieguldītā darba rezultāti, bet es cieši aizvēru visus logus (parasti guļam ar pusplaši atvērtiem logiem), apsedzos ar divām segām un atstāju pusieslēgtu gaismu. Labi, ka ir tie grozāmie gaismas slēdži, var noregulēt gaismas daudzumu atbilstoši izsekotājzebiekšu izmēram. Vakar zebiekstes bija lielas. Šodien vēl nav rādījušās.
Ja es izdzeršu 2 litrus greipfrūtu sulas, varbūt arī neparādīsies.
Tags:
 
 
kā ir: atkausēju garneles
 
 
( Post a new comment )
spies[info]spies on 22. Jūlijs 2007 - 19:43
jāiemācas sadzīvot ar izsekotājzebiekstēm. Tas ir tāpat kā ar skeletiem skapī. Zini, ka tie tur ir, dažreiz pat izvelc un kārtīgi aplūko tos, lai atcerētos kas un kā. Tā pat ar zebiekstēm - zini, ka tās ir, bet nepievērs tām uzmanību
(Atbildēt) (Link)