Citreiz nepaspēj domu izdomāt un saformulēt liegi vai asi plūstošos teikumos, kad ieraugi, ka doma jau izdomāta un saformulēta līdzīgas noskaņas teikumos. Un vienīgais, ko rakstīt ir: es arī tā domāju.

Kad reizēm iedomā pagātnes izmisuma brīžos piekaltos plānus, pēc piekaltiem plāniem vai vienkārši izmisumā darītās un padarītās lietas, tad katram kurmim, ezim un bitei spalvas stāvus stāv.
Piekaltis.

Snobi turas vienmēr kopā. Viņi meklē cits citu – viens otram ir atbalsts un tai pašā laikā spogulis. No saviem draugiem snobiem viņi var secināt arī par sevi, par savu izskatu no malas. Turklāt šeit ir sava veida konkurence un cīņa. Ar vienkāršu cilvēku snobam cīņas uzvarētājs ir skaidrs, bet, lai pārspētu citu snobu, ir jāpacenšas.

http://www.tvnet.lv/women/life/relationship/article.php?id=5088265

Daudzi vecāki Latvijā sūdzas par nepietiekamu valsts atbalstu bērnu audzināšanā - daļa vecāku bērnu pabalstu par vienu bērnu saņem vien 8 latu apmērā. Labklājības ministre atklāja, ka ar nākamo gadu mazākie pabalsti varētu pieaugt par aptuveni diviem latiem. Ministre uzsvēra, ka valsts uzdevums neesot uzturēt bērnus un maksāt vecākiem par bērnu laišanu pasaulē. Bērnu pabalsts esot drīzāk "paldies" par dalību demogrāfiskās situācijas uzlabošanā.

http://www.tvnet.lv/onlinetv/lnt/900_sekundes/article.php?id=303161

Sagribējās tādu bārbijrozā džemperīti, kas spilgti izceltos manā zilo, balto, melno, pelēko drēbju pulciņā.

Ja saka gribu, tad tas tā ļoti noteikti un skaidri, bet ja saka gribas, tad gribas drusku dzīvo pats savu dzīvi, tādu nenoteiktu un gandrīz skumju bez sava es.

Beidziet taču parakstīties.

Gribas tādu vecmodīgu rosolu balli ar dziesmām, dejām un gariem galdiem. Kādu 50, 55 vai 60 gadu jubileju.

Visi puķu veikali, kas pa ceļam, bija puiku rindiņu pilni. Citi puikas nāca un gāja pa ielu papīrā ietītas puķes vilkdami līdzi kā vecvāveru astes. Nebija mīļi.

Man mīļums bija vakar, kad pēc astoņiem ienācu mājās un bērns teica: gribi, es tev uztaisīšu vakariņas. Pirms tam bērns jau bija uztaisījis vakariņas arī tētveidīgajam puisim.

Man tiešām patīk, kad var redzēt mazu mežģīņu trusiku maliņu, bet nenormāli sāpīgi ieduras acīs no biksēm lienoša zeķubikšu mala.

Vermuts+laims+citrons+ledus. Skatos, mēnešu pāris paskrējis nemanot.

Tāpat kā melnzeme, ir arī melnzeķes.

Tikko redzēju, kā cilvēks mikroviļņu krāsnī sildīja mazo jogurtiņu.

Nevajag lasīt vai lasīties apkārt, ja negribi zināt.

Viņi man saka, ka divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju ienīst valdību. Viņi saka, ka vienai ceturtdaļai patīk maigi rozā maijvaboles, divām ceturtdaļām - violetas, bet pārējie nezin vai nekad nav saskārušies ar šo jautājumu. Viņi saka arī, ka četrdesmit pieci procenti gribētu dzīvot siltinātās zemēs, bet desmit procenti pavadīt kopā atvaļinājumu, vēl desmit nav pārliecināti, vai pareizi sapratuši jautājumu, atlikušie piecdesmit pieci procenti ir neapmierināti. Viņi tā saka.
Kāpēc man nekad neviens neko nejautā un/vai nelūdz atļauju ievietot mani vienā, kādā vai citā daļā?

Pajautā man.

Ir parasti un neparasti cilvēki, tikai nevaru ieraudzīt robežu.

Aizvien biežāk, uzdodot jautājumu, kur/par ko tu strādā, saņem pilnīgi neko neizsakošu atbildi, kuru neizproti arī pēc pāris teikumu gara skaidrojuma. Menedžeri, konsultanti, inženieri, koordinatori, asistenti, projektu vadītāji, administratori ar vēl piekabinātiem 1-10 vārdiem. Bieži vien arī iestādes nosaukums ir labākajā gadījumā miglaini dzirdēts.

Nopirku austiņas, tagad vairs ausīs nedzīvo elita marga.

Man liekas, es esmu divas. Viena parasta, otra dara visu, ko vajag un tā-vajag. Otra arī iet visur, pat tur, kur negrib.

Ir tādi upurīši, kas lepojas ar savām ciešanām. Ir stiprie upurīši un vājie upurīši. Kopīga iezīme abiem ir tā, ka ne vieni, ne otri neko necenšas mainīt. Vienkārši raudot vai smaidot lepojas.

Pirmoreiz ir sagribējies strādāt kādā citvalstī.

Rakstīju. Nodzēsu. Nerakstās.

Es laikam arī esmu starp tiem, kas izvēlas savas četras sienas. Iespējams, drīz izvēlēšos arī ziņas neskatīties/nelasīt. Vakarvakarā no ekrāna sveicināja puisis, kas pie 53 varbūtsievām aizbraucis. Nu lai jau. Bet nē - šorīt atkal viņš skatās uz mani no skapja augšas un sīki smalki stāsta, kā tur ar to sievu gājis. Vēl jau neesot sieva. Laikam piecdesmit ceturtā. Un Modernā Grāmata. Līdz šim gan visi bija pārliecināti, ka viss notiek godīgi un nekas nekur netiek sarunāts. Bet Modernā Grāmata Bez Pierādījumiem pierāda, ka sarunā. Ka nenormāli neētiski viss ir. Un Valdis iefiltrējas, man liekas. Ar tiem pieminekļu ziediem tur kaut kas tāds aizdomīgs ir. Un akvalangistu pulciņu arī. Kaut kas TĀDS tur ir.

Ir man tādi cilvēki - autoritātes. Pat tad, kad negribu, lai viņi ir autoritātes, viņi ir. Pat ja man nepatīk, ko viņi dara/izdara, tāpat viņi paliek autoritātes. Citreiz es viņus mēģinu nomelnot, bet autoritāte tāpat spīd cauri melnajam. Viņi vienkārši ir, pat ja es negribu.

Man nopirka draugu.

Ivars ir riktīgi asprātīgs un valdonīgs.

Vispār, ja man būtu jāprecas, es izvēlētos aspirins  vai oblica

Slavenie cilvēki nedrīkst nākt ārā no televizora. Varbūt vienīgi kādā žurnālā. Un runāt viņi drīkst tikai lomās. Citādi nav labi un nav pa īstam.

Agrāk kaut kādā dzīvē bija tā, ka es nemācēju aprunāt. Mani neinteresēja citu draugu un nedraugu iekšējās un ārējās attiecības, iekšējais un ārējais izskats. Nekad man nesanāca čukstēt draudzenei vai pusdraudzenei ausī: eu, tu zināji, ka Ilzītei un Lienītei pielika pie algas 32 latus? vai arī: zini, ko man Lienīte teica par Ilzītes draugu?. Vai arī: zini, man liekas, ka Ilzītei zeķītes nepiestāv pie kleitas, var jau visādi saģērbties, bet šitā. Bet tad manā nejauši likumsakarīgajā darba ceļā parādījās viena no lielajām gaismas iestādēm. Diezgan pilna ar gaismu. Tā bija tik izcili perfekta aprunāšanas skola trīs gadu garumā. Es iemācījos ne tikai pareizi izrunāt maģisko frāzi: eu, tu zināji. Es iemācījos pareizajās vietās pieklusināt balsi, noslēpumaini čukstēt svarīgākās detaļas, nervozi skatoties pāri plecam, iesmieties nicinošu smiekliņu un īstajās vietās pārbolīt acis. Izcili apgūtā aprunāšanas māksla ar iečukstienu un bolīšanas efektiem kļuva par manas būtības sastāvdaļu. Kā sūklis es uzsūcu informācijas druskas, lai tās apdarinātu ar vajadzīgo intonāciju, piešķirtu tādu vai citu svarīguma pakāpi ar visu žilbinošo efektu palīdzību. Tā ir lipīga sērga, kas izplatās visos līmeņos, iedzimst un pārmantojas. Un tie draugi, kas, ziņkārē degdami, saka: fuj, kā var tā aprunāt. Un tie draugi, kas saka, ka neaprunā. Un tie, kas saka, ka viņus tas neinteresē. Tādi visi aprunātīgi. Bet ir daži labie arī.
Es nepiedzimu ziņkārīga un joprojām neesmu, bet es esmu slima ar aprunāšanu. Es aprunāju pat negribot zināt. Es esmu slima.

Reizēm workingday man sūta ziņas:

Paldies, Juusu pieteikums ir sanjemts un iekljauts amata konkursaa. Informeesim Juus par taalaako konkursa norisi. Lielisku noskanjojumu veelot, WorkingDay Draudziigais Kolektiivs P.S. Konkurss var ilgt no divaam nedeeljaam, liidz trijiem meeneshiem - atkariibaa no taa sarezhgjiitiibas.

Ja vien es kādreiz kaut kam būtu pieteikusies.

Tik daudz kas mani vairs neinteresē.

Tik patīkami iegrimt ērtā trulumā.

Tēja iekrita izlietnē.
Mājās auksti, ārā auksti. Darbā gan apkure dzīva. Darbdienas gan tādas nenopietnas, brīvdienas tieši laikā.

Labi, kad Pa_Kreisa jau otro dienu mistiski neierodas darbā. Varu klausīties savu krievu mūziku. Un nevis Anglijas radio.