Šonakt sapnī redzēju oblica. Kaut kādā divstāvu kafejnīcā vislaik prasīja, lai parādu, kādi izskatās krievu rubļi (ir taču pilnīgi normāli, ja kādam soma ir piebāzta ar rubļiem). Vēlāk gan izrādījās, ka tie tomēr ir baltkrievu rubļi.

Ir bijis, ka reizēm pa krānu tek drusku brūnāks vai drusku pelēkāks ūdens. Gadās. Vakar veļasmašīna mazgāja drēbes. Ar pelēkajām, melnajām un zilajām viss kārtībā vai vismaz vizuālu izmaiņu nav, turpretim mana mīļākā baltā blūze, mīļākais baltais krekliņš, bērna mīļākās baltās basketbola zeķes un vispār viss, kas reiz bija balts, ir brūni pelēks. Rokas nolaidās, bimbis atnāca. Par to, ka nevar izmazgāt, pat to, ka šodien nav ūdens, jo ūdeni remontē, par to, ka diez vai pelēkās drēbes atkal būs baltas, par to, ka ūdeni nevar iesūdzēt tiesā, par to, ka (droši vien) jau nedēļām dzeram, ēdam un mazgājamies reizēm pelēki brūnajā ūdenī.
Bet kaimiņiem atkal pikniks pagalmā bija.

Diena, kad ielās satiekas ziemas cepures un vasaras lencīškrekliņi

Šodienas pastaiga: Matīsa iela - Valdemāra ielas Rimi - Mežaparks. Tūkstošiem ziemas cepuru un lencīškrekliņu Mežaparka taciņās, rindās pie Zoo. Ar maziem ritenīšiem, lieliem ritenīšiem, skritulīšiem. Klusi un mierīgi iejūkot pūlī, varēju raudzēt un pilnveidot savu naidu pret velobraucējiem.
Izskatās, ka mājās skaidrais ūdens ir atgriezies.