par (pseido)intelektuāļiem
man vienmēr ir interesanti, kad runāju ar dažādiem cilvēkiem, kuri sevi pozicionē kā intelektuāļus - vai viņi patiešām ir tik mežonīgi gudri, ar tādu zināšanu bagāžu un analītiskajām spējām, vai viņi vienkārši izmanto gudrus paternus un lielākoties vienkārši tēlo tik gudrus? kas attiecas uz mani, es šādās situācijās simtprocentīgi vienmēr izmantoju gudrus paternus un savu intelektu tikai tēloju... un es nespēju saprast kāpēc to daru? kāpēc vienkārši nepasaku 'sorry, es absolūti nesaprotu par ko Tu runā, nav ne mazākā iemesla turpināt šo sarunu'...

pirms 13 gadiem aizmuku no Rīgas un savas pseidointelektuāļu kompānijas, kur katra diena bija sacensības tajā, ko daži no mums trāpīgi sauca par 'daiļ@iršanu' - muldēšana par vēsturi, filosofiju, politiku, literatūru, kultūru, zinātnēm, u.c... gudra un bezjēdzīga muldēšana.. es aizmuku uz Rēzekni un nu mani draugi bija visai 'prasti' mākslas studenti, kuri dzīvoja mūzu pasaulē, bet par augstākajām matērijām tiem nebija ne mazākās nojausmas... kamēr mani vecie draugi lasīja vācu filosofus, jaunie vingrināja roku un gaumi... sākumā tas bija kultūršoks, bet drīz vien sapratu, ka man ar viņiem patīk daudz labāk... šeit sarunas bija par visai vienkāršām matērijām, pat ja tās bija mākoņu asociēšanas ar putukrējumu, šeit nebija tādas īpašas izlikšanās un gudrošanās...

un tad, satiekoties ar saviem vecajiem draugiem, visas slūžas vaļā un atkal nākas izlikties gudrākam, kā esmu...

vispār, man itkā no vienas puses šķiet, ka esmu samērā gudrs (nu, vismaz salīdzinot ar vidusmēra simtlatnieku), bet tad atkal periodiski sanāk satikt cilvēkus, uz kuru fona jūtos pilnīgi stulbs... laikam tomēr ir manī kaut kāds komplekss, ka nejūtos pietiekami gudrs, ja jau nevaru vienkārši pteikt, ka nesaprotu ko vispār šie cilvēki runā...