Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2019-03-28 21:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Beethoven - Cello Sonata No. 3 in A Major, Op 69
Entry tags:amērika

par dzinējsuņiem jeb par to, kā kāds nemācās no kļūdām
Zemāk mani trīs piedzīgojumi ar vienu no vecākajām pasaulē autobusu kompānijām Greyhound Lines, dibinātu 1914. gadā. Iļfs ar Petrovu apraksta,kā sava ceļojuma laikā 1935. gada decembrī viņi redzēja kādu no Greyhound'a autobusiem grāvī. Pieņemu, ka tas autobuss arī nokavēja. Es esmu braucis ar šo kompāniju trīs reizes (ieskaitot šo pašu brīdi, kad rakstu šīs rindas), un visas trīs reizes neiztika bez piedzīvojumiem, kuri aprakstīti manā ceļojumu blogā. Šeit izvilkumi.

Ņujorka

(Pilns ieraksts šeit)
20.08.2018 (pirmdiena) – autoosta, sāpes un vilšanās

Laukā lija un laiks bija pretīgs. Braucot uz autoostu mēs aizbraucām uz Taimskvēru un no turienes devāmies uz autoostu, no kurienes mums vienpadsmitos bija autobuss uz Vilmingtonu. Pirms autobusa iegājām Burger Kingā, lai nelēti un ne īpaši garšīgi paēstu brokastis. Kad ieradāmies pie mūsu geita, tur stāvēja milzīga rinda, kuriem solīja padot autobusu, kuram bija jābūt pirms divām stundām. Mūsējam bija jābūt pēc desmit minūtēm. Radās nelāgas aizdomas.

Pēc divdesmit minūtēm autobusa nebija. Arī pēc stundas autobusa nebija. Cilvēki bija nemierīgi, bet neko darīt, jāgaida. Beigās tomēr atnāca darbinieks, kurš paziņoja, ka ir pazudis šoferis un viņi meklējot citu, tāpēc nevar zināt, kad būs autobuss. Paskatoties pulkstenī un mazliet parēķinot sapratu, ka jēgas braukt uz Vilmingtonu mums vairāk īsti nav. Būsim tur vēlu, muzejs gan jau būs ciet, turklāt, izrādījās, ka muzejs šodien vispār nestrādā. Uz Filadelfiju braukt arī vairāk negribējās. Kaut gan mums bija rezervēts dzīvoklis Filadelfijā un autobuss no Filadelfijas uz Bostonu.

Nostāvējām vairāk par pusstundu rindā uz atbalsta galdu ne īpaši veiksmīgajiem braucējiem, kur mūs pieņēma patīkama un izpalīdzīga darbiniece, kura noorganizēja biļešu maiņu uz autobusu trijos, kas bija visai veiksmīgs risinājums priekš mums, un arī krietni dārgāks par Vilmingtonas autobusu, kā arī apsolīja nokārtot naudas atgriešanu par Filadelfijas reisu. Nez, vai naudu saņemsim, bet ja saņemsim, tad zaudējām tikai daļu no summas, kas bija samaksāta par Filadelfijas dzīvokli [tas ko nezināju šo rakstot, mums izrakstīja čeku uz 60 dolāriem, kuru es iemetu miskastē, jā!].

Pēc astoņiem jau bijām Bostonā un bija sajūta, ka esi nonācis mājās. Pēc Ņujorkas nekārtības un haosa un cilvēku pūļiem pēkšņi viss likās tik vienkārši un saprotami, maz cilvēku un ļoti skaidrs metro, kaut gan pirmajās dienās es lamājos, ka drausmīgāka metro navigācija ir tikai Lisabonā. Nākamajā dienā varējām mierīgi pievērsties darbiem, ceļojums beidzās ātrāk, kā paredzēts, bet bija kaut kāds savāds apmierinājums par to, ka tas ir beidzies.

Detroita

(Pilns ieraksts šeit)
19.10.2018

Vēl viens interesants piedzīvojums Detroitā bija amīšu ‘tabors’. Mums bija jābūt autobusam pulksten sešos, taču tas tika pārcelts uz vēlāku laiku, kad pārcēla jau vairāk par stundu, gājām jautāt, kas par lietu. Izrādījās, ka autobuss bija un aizgāja. Mums apmainīja biļetes uz pulkstens vieniem naktī. Beigās tomēr aizbraucām divos naktī. Bet ap to laiku, kad mēs ieradāmies stacijā pirmoreiz, tur ar autobusu, šķiet, no Kanādas, ieradās neliela amīšu kopiena – ap cilvēkiem 30-40. Mūsu sajūsmai nebija gala. Pirmajās dienās Amerikā es gūglēju, kur var redzēt viņu komūnas, bet izrādījās, ka Bostonas apkārtnē nekad nav bijuši, visi vidienē un ap Kanādas robežu abās tās pusēs – tieši tur, kur šobrīd atrodamies. Sapratu, ka ne amīšus, ne indiāņus mēs ASV neredzēsim. Indiāņus gan jau arī neredzēsim [redzējām, un gana daudz, bet bija vairāk skumji, kā interesanti], šad un tad pa kādam ir sanācis sastapt, bet mums nav plānots būt tuvumā nevienam no rezervātiem, nerunājot par to apmeklēšanu. Diemžēl.

Korpulence ir nopietna problēma. Takša šoferis, izbijis cietumsargs, sāk sarunu ar to, ka izstāsta labākās vietas, kur paēst. Kad paskaidrojam, ka paēst mūs neinteresē, mūs interesē redzēt un pieredzēt, uzskaita vēl virkni interesantu restorānu un bāru. Jautāts, vai Detroitā ir ko redzēt, atzīst, ka ir gan, un ļoti daudz ko, bet neko konkrētu nenosauc un atkal aiziet ēdienā. Pats varētu svērt ap 150kg un vienā brīdī saprot, ka mēs tādi patievi, tad sāk stāstīt par to, ka ‘obesity’ ir nopietna problēma ASV un ka pie vainas ir ātrās ēšanas iestāžu daudzums, dzīvesveids un ekonomika. Pastāsta, kur atrast tirgu ar lauku labumiem. Ēšana ir svarīgi. To mēs jau sapratām. Taču atkal – centrā mēs atradām tikai divas iestādes – vienu otrai blakus, kas nebija bāri, bet gan restorānu/ēdnīcu tipa. Pirmajā iemaldījāmies pa dienu un bijām sajūsmā par formātu, kuru nekad iepriekš nebijām redzējuši. Otrajā mēs nonācām vakarā, kad izrādījās, ka mūsu autobuss uz Čikāgu ir aizgājis un nākamais ir tikai pusdivos naktī, šī iestāde atradās blakus durvīs iepriekšējai un saucās tāpat, taču šeit izskatījās pēc makdonalda, nevis pēc indiešu ieskrietuves, kā iepriekšējā, ēdienkarte izrādījās identiska. Vairāk downtown’ā restorānus mēs neredzējām.

Atlanta

(vēl nav publicēts)
28.03.2019

Tuvojās projām braukšanas laiks un es laicīgi devos uz autoostu. Un izrādījās, ka viss rajons, kurā atradās stacija, kurā es ierados un Greyhound autoosta, ir viens liels nēģeru geto rajons. Tagad tauta bija izgājusi ielās un sajūtas bija kā savulaik Ņujorkas Hārlemā. Vienīgi Hārlemā bija daudz policijas, bet šeit tikai viena ekipāža. Tie, kuri neizskatījās pēc ‘gangsteriem’, izskatījās pēc bezpajumtniekiem. Viņi nāca klāt, smirdēja un uzstājīgi prasīja naudu.
Tātad, te nu es nonācu autoostā. Autoosta labākajās padomju tradīcijās, ar to vien atšķirību, ka pielāgota cilvēkiem, kuri šeit ir spiesti dzīvot, jo, kā mēs zinām, Greyhound’s vienmēr kavē. Šeit ir gari galdi ar rozetēm, kur var uzlādēt telefonus, visur esošās vending mašīnas un galds ar mikroviļņu krāsniņu un galona kečupa un tipat lielu sinepju trauku (galonā ietilpst aptuveni četri litri). Kā jau teicu, viss, kas nepieciešams ceļotājiem.
Nesaprotamā valodā visus sadzen rindā (es šo dienvidu melno valodu saprotu tikai ar ļoti lielu piespiešanos un tikai, ja runā lēni vai atkārto teikto). Tad izdzen uz ielas. Tad dzen autobusā. Un, oppā. Šis ir tas mirklis, kad es pirmo reizi savā Amerikas dzīvē apsvēru domu ‘varbūt tiešām tās nav miljons sakarības un rasisms nav vienkārši sabiedrības nevienaldzīgās daļas, masu mediju un valdības vulgarizācija un cēloņseku sakarību primitivizēšana? varbūt rasisms patiešām pastāv?’. Visi turpmākajos notikumos iesaistītie bija melnie (Atlanta ir gandrīz pilnīgi melna pilsēta ar zināmu latīnisku piemaisījumu). Nu, tā pavisam nenoticēju, bet man tomēr ir kripatiņa aizdomas, ka ja es nebūtu balts, pieklājīgs eiropietis, iespējams, ka situācija izvērstos citādi un es būtu ietaupījis vairāk kā 120 dolārus, un visai daudz laika un nervu gan sev, gan saviem nākamajiem ceļabiedriem.
Tātad, stāsts:
Šoferis skatās uz manu izprintēto biļeti un saka
- Man šitas ir jāpaņem, bet tad tu netiksi tālāk, šitā lietas nestrādā, es tevi nevaru ielaist autobusā, ej uz staciju un nokopē biļeti.
- Labi, tu mani sagaidīsi? Autobusam jau tūlīt jāizbrauc.
- Tu saproti, ko es saku? Ej uz staciju un nokopē biļeti!
Ieskrienu stacijā un metos pie pirmā cilvēka formastērpā:
- Man šoferis lūdza nokopēt biļeti, kā es to varu izdarīt?
- Rekur rinda, stājies rindā, tur tev pateiks.
- Bet autbuss jau atiet, es varu tāpat pajautāt?
- Nē, stājies rindā.
- Bet autobuss aizies bez manis.
- Noteikumi visiem ir vienādi.
Es skrienu uz autobusu un saku, ka sorry, nekas nesanāks, ved mani uz Kolumbiju (pilsēta Dienvidkarolīnā, pārsēšanās vieta), tālāk izdomāšu, kā tikt.
- Tu dzirdēji, ko es teicu? Ej uz staciju un nokopē biļeti.
- Bet jūs taču jau braucat projām un tur ir milzīga rinda un bez rindas mani nelaiž.
- Tu saproti angļu valodu? Ej uz staciju un nokopē biļeti!
Es izstāvu rindu. 22 minūtes. Dāma ilgi nesaprot priekš kam man ir jākopē biļete. Tad pasauc kādu citu dāmu, kura pļāpājot pa ceļam ar citām lēnā garā dodas uz telpu otrā telpas galā. Tur dzirdu, ka smejas ar kādu sievieti. Paiet trīs minūtes, man atnes biļetes. Es skrienu uz platformu. Un redzu, kā mans autobuss pazūd aiz līkuma. Viņš nokavēja atiešanu par vairāk, kā 20 minūtēm. Un nesagaidīja. Jo skaidrs, ka viņš nezināja, kad es atgriezīšos. Bet pati situācija ir jo īpaši muļķīga vēl viena iemesla dēļ. Greyhound’s jau vismaz astoņus mēnešus mārketējas, ka viņiem ir jaunums e-tickets. Vienīgā nelaime, ka šoferi parasti to nezina. Un e-tickets nozīmē, ka viņi atsūta biļeti pdf’ā un tā ir jāizprintē pirms brauciena (tas tā nav tikai Greyhoundam, arī uz koncertiem tā gadās, un citur). Lūk, tāda amērika, tāds progress. Tā arī dzīvojam.
Es izstāvēju vēlreiz rindu cerībā, ka man atmaksās par biļetēm (jo visās iepriekšējās reizēs, kad bija piedzīvojumi ar šo kompāniju (ar šo kompāniju piedzīvojumi mums bija vienmēr) ļoti lieliski nostrādāja suports).
- Autobuss aizbrauca bez manis, mani nepaņēma uz klāja. Pateica, ka biļeti jānokopē, kamēr skrēju kopēt, viņš aizbrauca.
- 20 dolāri un rīt pirms trijiem pēcpusdienā būsi galā.
- Man tas neder. Pirmkārt, par ko ir jāmaksā 20 dolārus? Otrkārt, man deviņos jau ir jāpaņem mašīna. Nu labi, tad uz jebkuru ceļamērķi, kur es varu nonākt maksimāli tuvu Čārlstonai minimālā laikā.
- Nē, tā nestrādās, ejiet malā un palaidiet nākamo pasažieri.
- Ē…
- Jūs mani nesaprotat? Ja jūs pats nezināt, ko gribat, palaidiet nākamo pasažieri, es nevaru visu dienu ar jums vienu ņemties!
- Ē… kā? Kas vispār notiek? Šoferis mani neielaiž autobusā, es zaudēju naudu, visai daudz naudas. Es zaudēju laiku… man ir jābūt noteiktā vietā Čārlstonā rīt deviņos no rīta. Lūdzu vismaz apmainiet biļeti pret biļeti uz citu autobusu, kurš mani aizvedīs kaut kur Kolumbiju, kaut uz Savannu, vienalga, tikai kaut kur tuvāk Čārlstonai.
- Lūdzu palaidiet nākamo apmeklētāju!

Zaudēta cīņa. Beigās es nopirku biļeti uz Savannu, pārsūtīju Regitai mašīnas rezervācijas detaļas. Izdevās ar suportu sarunāt, ka pārreģistrē rezervāciju uz Regitas lietuviešu kolēģi Žigimantu. Es aizgāju un apēdu Subway maizīti. Papriecājos par dienvidu laiku un devos atpakaļ uz Starbucks. Rakstīt piezīmes.

(..) Apzināti mērķtiecīgi braukt skatīt Atlantu būtu visai dīvaini. Un mans brauciens uz šejieni bija zināms feils jau no paša sākuma. Tātad, pirmkārt, biļete uz Atlantu bija tikai par kādiem 10 dolāriem lētāka, kā pa taisno uz Čārlstonu. Es varēju lidot tikai piektdien uz Čārlstonu, šādi ietaupot dienu un summu, ko iztērēju uz autobusu līdz tai, naktsmītnēm un ēšanu. Čārlstona no Atlantas ir astoņu stundu brauciena attālumā. Sākumā biju domājis īrēt mašīnu jau Atlantā un tad braukt ar mašīnu, bet laikus sapratu, ka ja pirmajā dienā nobraukšu 7-8 stundas, nākamajās dienās neko baigais braucējs nebūšu. Regita ņirgājās par mani jau no paša sākuma sakot, ka no manas puses izvēle doties uz Atlantu ir ļoti dīvaina, ja neteikt vairāk. Un viņai, šoreiz, bija taisnība. Kaut gan ja viņa būtu bijusi manā vietā, viņa būtu aizbraukusi. Viņai pietiek nekaunības un ‘izsistspējas’. Bet nu… Es nenožēloju. Arī negatīva pieredze ir vērtīga pieredze. Citādi es biju pārāk sajūsmināts par amerikāņu servisu un klientu apkalpošanu.

Ā, nu jā, kronis visam bija tas, ka autobusā uz Savannu šoferis paņēma manu biļeti, nobildēja ar telefonu un atdeva atpakaļ. Viss. T.i., šī situācija radās tikai un vienīgi šofera vainas dēļ. Protams, ka es neticu, ka tas bija rasistisks akts, bet nejauks gan tas akts bija. Kaut arī viņš tiešām godīgi mani gaidīja tās divdesmit minūtes. Kas arī nav īsti attaisnojami no pārējo pasažieru viedokļa. Ir viena lieta, ar kuru var garantēti rēķināties - Greyhound’s vienmēr kavē.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]chimera
2019-03-29 08:43 (saite)
Superīgi

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?