pirms gada ierados Amerikā... nu jau labu laiku esmu mājās un praktiski rehabilitējies

runājot par Bostonu vai Jaunangliju kopumā es bieži joprojām saku 'pie mums'... kaut gan tas jau gandrīz mēnesi galīgi nav 'pie mums'... un nekad vairāk arī nebūs...

domājot par Ameriku pēdējās asociācijas, kas nāk prātā ir debesskrāpji un komiksi, un no visas trijotnes paliek vien fāstfūds, kurš, diemžēl, tiešām lielā daļā ASV ir neatņemama dzīves un kultūras sastāvdaļa... par debesskrāpjiem es jau iepriekš kaut kur minēju, ka visai nozīmīga daļa amerikāņu nekad dzīvē debesskrāpjus nav redzējuši.. debesskrāpji nepieder raksturīgai Amerikas ainavai... jā, ir daudz, ja salīdzinām ar Eiropu; Amerikā katrā lielākā pilsētā ir pa kādam debesskrāpim, taču šādu 'lielāku pilsētu' Amerikā nav nemaz tik daudz..
komiksi Amerikā, protams, ir, taču tā tāda visai šaura subkultūra un ne jau tikai amerikāņi vien jūsmo par komiksiem, atcerēsimies kaut vai fančus...

tāpēc, tā domājot, cilvēks, kurš ir bijis tikai Ņujorkā īsti nevar teikt, ka ir redzējis Ameriku... es teiktu, ka Ņujorka ir neamerikāniskākā no visām Amerikas pilsētām un nekādu priekšstatu par Ameriku kopumā vispār nesniedz.. tad jautājums, kuras pilsētas sniedz? vieglāk izdomāt, kuras ne - tātad, Ņujorka, Santa Fe, Čikāga, Ņūorleāna, San Francisko, Las Vegasa, Detroita, iespējams, arī Vašingtona šeit varētu iet, kaut gan tiekot laukā no biznesa (valdības) rajona, ir visai tipiska... grūti pateikt par Bostonu, es tur dzīvoju, tāpēc grūti tā distancējoties novērtēt, šķiet, ka tomēr vairāk nē, nekā jā... nu nav īsti tipiska, kaut vai pats par sevi plānojums un pilsētas ekspansija... nav īsti tipiski...

tipiskas ir visas pilsētas, kurām nav īsti savas sejas - lielākā no tām, gan jau Los Andželosa, pilsēta, kuru nav iespējams atpazīt, kamēr nenonāc tās ikoniskajās vietās, kuru nav nemaz tik daudz... kopumā, ja neņem vērā milzīgos izmērus, visai tipiska amerikāniska pilsēta... Amerikas pilsētu raksturo tas, ka tā ir identiska visām pārējām līdzīga izmēra un ģeogrāfijas Amerikas pilsētām.... Iļfs un Petrovs savā 'Vienstāvu Amerikā' šādas pilsētas sauca par Gallopām, par godu mazai [šodien] indiāņu pilsētelei uz Ņūmeksikas un Arizonas robežas... mēs speciāli aizbraucām apskatīties un, šķiet, tā ir viena no nedaudzajām lietām, kas Amerikā pa 85 gadiem kopš Iļfa un Petrova ir mainījusies... Gallopa šodien pat ir nedaudz atšķirīga no līdzīgām kaimiņu pilsētām... bet tas lietas būtību nemaina...

Amerikā dominē standarti, tad nu arī pilsētas lielākoties ir standarta, tāpēc, lai iepazītu Ameriku ir vērts aizbraukt uz jebkuru pilsētu, kuras nosaukums nav dzirdēts Jaunanglijā, Austrumu krasta vidienē, dienvidos, vidienē (Misisipi upes baseinā), rietumos (mēs gan nebijām ziemeļos pagaidām) - Kalifornijā, Rocky Mountains un Kolorado plato... nu, ja gribas pavisam plašu priekšstatu, der arī izbraukt kādas 1000 jūdzes pa jebkurieni, taču īpaši nelienot uz intersteitiem un lielajām trasēm...

Zemāk mani trīs piedzīgojumi ar vienu no vecākajām pasaulē autobusu kompānijām Greyhound Lines, dibinātu 1914. gadā. Iļfs ar Petrovu apraksta,kā sava ceļojuma laikā 1935. gada decembrī viņi redzēja kādu no Greyhound'a autobusiem grāvī. Pieņemu, ka tas autobuss arī nokavēja. Es esmu braucis ar šo kompāniju trīs reizes (ieskaitot šo pašu brīdi, kad rakstu šīs rindas), un visas trīs reizes neiztika bez piedzīvojumiem, kuri aprakstīti manā ceļojumu blogā. Šeit izvilkumi. ( ... tālāk ... )

nedēļa...

katra dzīve kādreiz beidzas un ja savas Latvijas dzīves beigas es uztvēru kā personīgo traģēdiju, domāju, ka Amerikas dzīves beigas man būs svētki... izrādījās, ka ne gluži... pagājušajā otrdienā man bija pēdējā nodarbība fotoskolā, šodien pēdējā diena sporta zālē... šīs divas lietas, lai cik tas nebūtu banāli, bija vienīgās, no kā sastāvēja mana dzīve šeit - sporta zāle, fotoskola un vēl mazā istabiņa, kurā es pavadīju visu pārējo laiku... neko notikumiem bagāta šī dzīve nebija un tāpēc laikam manas emocijas pametot ne tikai fotoskolu, bet arī sporta zāli, ir saprotamas... ir tā nedaudz skumji un nostaļģiski apzināties, ka tas viss aizies neatgriezeniskā pagātnē... ceturtdien vakarā skatījos uz Bostonas skailainu un domāju, ka, visdrīzāk, ja arī šeit kādreiz vēl atgriezīšos, viss būs mainījies līdz nepazīšanai... man nepietrūks Bostonas kā tādas... ja tā padomāt, Bostonas centrā es esmu bijis teju uz pirkstiem saskaitāmas reizes - vienkārši nebija nepieciešamības, šeit viss ir tik decentralizēts, ka man pat ir grūti iedomāties iemeslu braukt uz centru, atskaitot divus jaukus grāmatveikalus... man varētu pietrūkt sporta zāle - mūsu YMCA sporta zāle bija lieliski aprīkota un ļoti lēta... un neviens nedzina laukā pēc stundas, kā tas ir teju visās sporta zālēs Rēzeknē... protams, ka man pietrūks fotoskolas, taču pasniedzējs teica, lai vienmēr, kad ir kādi jautājumi, sūtu negatīvu bildes un viņš labprāt pakonsultēs... vispār bija diezgan sašutis, kad pateicu, ka atgriežos mājās... pirmais jautājums bija - jums tur vispār ir nopietnas fotoskolas? kad teicu, ka ne, teica, ka ļoti žēl, ka nekādā gadījumā nedrīkst mest nost iesākto, ka esot ļoti labs potenciāls, bet pie tā ir riktīgi jāstrādā un ir ļoti svarīgi, lai būtu zinoši pasniedzēji... nu... jauki dzirdēt, bet neko te darīt nevar, Latvijā analogās fotogrāfijas skola nav mirusi, viņa Latvijā nekad īsti nav bijusi.. un atļauties studēt Prāgā vai Londonā es nevaru... es nevaru atļauties studēt pat Viļņā, kaut gan kaut kur apziņas stūrītī pavisam šo domu neatmetu... fotoskola ir pavērusi acis uz daudzām lietām un radījusi vēl vairāk jautājumus (nu, kaut vai apstāklis, ka man galīgi šeit negāja portreti, kuri vienmēr ir bijuši mana stiprā puse, un visādas abstrakcijas un ainavas, kuras man ne patīk, ne es sajēdzu, pasniedzējs draudēja drukāt mācību grāmatās, kā lielā formāta iespēju robežu piemērus)... tā ka jā... nedaudz skumji to visu pamest... un arī bez šīm divām vietām Amerikā bija milzums ļoti jauku lietu, kuru man pietrūks Latvijā... tās gan joprojām neatsver visas nejēdzības, kuru šeit arī ir milzums, bet es jau esmu pieradis pie vairuma no tām....

nja... pēc divām nedēļām atgriežos mājās... un pirmie mēneši man aizies, lai radītu jauno rutīnu... es domāju, ka neskumšu pēc Amerikas, bet ik pa laikam saskaroties ar dzīves nejēdzībām mājās, atcerēšos, ka Amerikā kaut kas strādāja labāk... un bija lieliska, pusē Amerikas pazīstama, foto skola, un perfekti aprīkota sporta zāle, kur es varēju pilnvērtīgi sportot neriskējot traumēt savu vārgo sprandu un neskatoties pulkstenī...

heh, gandrīz nekrologs sanāca... jā, no foršām lietām - nedēļas nogalē aizpildījām divus pēdējos baltos plankumus Jaunanglijas kartē... tagad iemesla atgriezties Jaunanglijā mums vairāk nav :)

es kaut kad pēc pirmajiem latviešu komūnas Bostonā apmeklējumiem rakstīju, ka latvieši starp štatiem ne īpaši sadzīvo savā starpā... tad nu lūk, izrādās, ka veclatvieši (pirmais vilnis - 19. gs. beigas, 20. gs. sākums) nesadzīvo ar emigrācijas latviešiem (četrdesmitie)... mums stāstīja, ka latvieši pirms cik tur 30 vai 50 gadiem aizgāja projām no Florida Plains uz Brookline, jo radās problēmas ar telpām, bet neizstāstīja, kas tās bija par problēmām, jo telpas piederēja latviešiem... tad nu lūk, tagad uzzinājām, kas tās bija par problēmām.. izrādās, ka telpas Florida Plains joprojām pieder latviešiem, tur joprojām notiek sanākšanas un dievkalpojumi... bet veclatviešiem... veclatvieši tā arī neatzina emigrācijas latviešus un beigu beigās notika šķelšanās - emigrācijas latvieši savāca savas mantiņas un aizgāja uz citu smilšu kasti... un šobrīd tos otros latviešus pat nepiemin... latvieši - tādi latvieši :D prieks, ka ir lietas, kas simts gadu laikā nemainās tautas temperamentā..

angļu sarunvalodu neko labāk es Amerikā neiemācījos, man pat šķiet, ka tagad ir sliktāk, kā pirms tam... ar zināmu satraukumu domāju kā būs atgriezties mājās, jo astoņus mēnešus nebūšu runājis krievu valodā un runāt būs ļoti grūti... parasti pat pēc kādu divu nedēļu ceļojumiem atgriežoties pirmās dienas runāju ar drausmīgu akcentu un taustos pēc vārdiem, tagad būs krietni trakāk... latviešu valodu neesmu aizmirsis, vismaz par to prieks... nu un latgaliešu gan jau, ka būšu... lūk... tā ka valodu ziņā man šis piedzīvojums noteikti ir gājis vairāk sliktumā, kā labumā...

šodien puse bostonas staigā ar melniem pleķiem uz pierēm un mana pirmā doma bija "kaut kāda akcija, kaut kā jādzīvo tā, lai netiktu rokās manjakiem, kuri šito dara ar cilvēkiem"... kad šo savu trauksmi nokomunicēju Regitai, viņa atzinās, ka šodien ir pelnu trešdiena un te varētu būt sakritība... izrādās, ka amerikāņu katoļi pelnu trešdienā velk ar pelniem krustus uz pierēm... es gan pārsvarā redzēju cilvēkus vienkārši ar pleķiem, nevis ar krustiem...

jāsaka, ka es nāku no Latgales katoļiem un es esmu dzirdējis, ka kādreiz šāda tradīcija ir bijusi arī Latgalē, bet dzīvē ko tādu redzēju pirmoreiz - pie mums ir palikusi tradīcija uzvilkt krustu bez pelniem vai pavisam mazlietiņ pelnu, kas tur pat nobirst un notīrās, tāpēc šos pleķus galīgi nesasaistīju un to, ka it pelnu trešdiena es pat nezināju...

vairumu cilvēku, kas nonāk Amerikā neciešot no panamerikānisma, ar ko ir sanācis runāt, mulsina karogu daudzums... vairums gan nav bijuši Dānijā... pēc Dānijas karogu daudzums nešķiet pārspīlēts.. bet vietējie arī saka, ka karogu ir daudz par daudz un ka karogu 'bums' sācies pēc dvīņutorņiem... lai kas tos teroraktus arī rīkoja, tas ir bijis pēdējo simts gadu patriotisma un nacionālisma jūtas veicinošākais pasākums...

ir palicis tieši viens mēnesis... ap šo laiku pēc mēneša es būšu vilcienā uz Providenci, no kurines lidmašīna mani nakts laikā un miegā teleportēs uz Dublinu, bet Dublina jau tik pat kā mājas...

šeit ir nodzīvoti septiņi mēneši un nu jau visas nejēdzības ir kļuvušas par normu un mājās sākumā būs grūti - būs pie visa jāpierod par jaunu.. un arī dzīve būs mainījusies - būs jāveido jauna rutīna...

vispār, mājas ļoti trūkst.. ne tik traki vairāk, kā pirmos mēnešus, bet vispār ļoti... un liekas, ka mēnesis ir ellīgi ilgs laiks, lai arī tam jāpaiet samērā ātri - paredzēti divi nelieli ceļojumi ar auto - uz ziemeļiem un, iespējams, uz Kanādu, un uz dienvidiem - pie aligatoriem.. mūs apciemos Regitas vecāki un vēl jau pēdējās nodarbības foto skolā... īpaši garlaikoties laika nebūs...

interesanti, ka pēdējās nedēļas klausos tikai un vienīgi krievu rokmūziku... krievu roku es klausījos vēl tajos laikos, kad lasīju Lukjaņenko, un tas bija sen... un te nu nāk atpakaļ.. nekādi citādi, kā ar nostaļģiju es to nevaru izskaidrot... atklājums - gandrīz viss mans mīļākais krievu roks ir drausmīgi pro-militārs, antirietumniecisks, panslāvisks un kopumā visai agresīvs... agrāk es to tā nejutu... laikam nekad tā īsti neklausījos tekstus...

amerikāņu kultūra man it nemaz nav tuva, bet ir dažas no mazotnes iemācītas īpašības, kuras man ļoti patīk... viena no tām ir izpalīdzība... Eiropā arī cilvēki ir ļoti izpalīdzīgi, sevišķi - dienvidos un laukos, bet šeit tas ir tādā pašsaprotamības līmenī, ka kļūst pielīpoši... nu, savā dzīvē es esmu izsaucis ātro palīdzību uz ielas nokritušam cilvēkam precīzi vienu reizi dzīvē, un tas bija tikai tāpēc, ka tas bija pie manas kāpņutelpas, naktī un bija ārkārtīgi maza iespēja, ka viņu vēl kāds ieraudzīs... normāli es vienkārši paeju garām pat nepamanot, ka cilvēks ir nelaimē.. un es nedomāju, ka tā ir vienkārši mana vienaldzība... lai cik to nebūtu nejauki atzīt, tā tomēr ir mūsu kultūras īpatnība... es nesaku, ka mēs visi tādi esam, mana sieva, piemēram, ir kaitinoši izpalīdzīga pat tad, kad cilvēkiem nekāda palīdzība patiesībā nav vajadzīga..

Amerikā ir citādāk un tik organiski, ka pat lipīgi.. es pats esmu sācis jautāt cilvēkiem uz ielas vai viņiem nav vajadzīga palīdzība, ja, piemēram, cilvēks izskatās pazudis, cenšas iekustināt mašīnu vai, piemēram, nevar uzkāpt slidenā uzkalniņā... un tas ir tik... dabīgi, nepiespiesti un pašsaprotami.... jau Iļfs ar Petrovu (tie paši, kas ar 12 krēsliem) 35. gadā piedzīvoja šo uzvedību, kad iebrauca grāvī un nepagāja pāris minūtes, kad parādījās glābēji:

Вытащивший нас на дорогу американец не пожелал даже выслушать нашей
благодарности. Помощь в дороге не считается в Америке какой-то особенной
доблестью. Если бы наш спаситель сам попал в беду, ему так же быстро и молча
помогли бы, как он помог нам. О том, чтобы предложить деньги за помощь, даже
и говорить нельзя. За это могут страшно обругать.

tā patiešām ir, un ne tikai uz ceļa.. ar 'paldies' vienmēr ir pilnīgi pietiekoši... Amerikā nauda spēlē ārkārtīgi lielu lomu,bet neiedomājies par palīdzību piedāvāt naudu, tas ir drausmīgs aizvainojums... ir lietas par kurām ir jātipo obligāti, bet tas ir tad, kad cilvēks tev palīdz tāpēc, ka tas ir viņu darbs... ja cilvēks izpalīdz ārpus darba, pat ja ir tērējis savu laiku un naudu, amerikānis naudu, visdrīzāk, nepieņems, pat lai nosegtu radušos izdevumus... kaut arī ne vienmēr var droši zināt, vai tev palīdz darba ietvaros, vai tā ir cilvēcīga reakcija...

jebkurā gadījumā - šī sociālistiski individuālistiskā tauta demonstrē tik patiesu beznosacījuma izpalīdzību, ar kādu nekur citur pasaulē tādos mērogos neesmu sastapies..

No vienas puses, ik pa laikam ienāk prātā - ‘nu ko tu te katru dienu staigā uz ūdens nodarbībā vai skriet un vēl kaut ko, tāpat Tu savus 150kg nenodzīsi, priekš tam vajag banāli mazāk ēst un vispār atteikties no visiem hamburgeriem un kartupelīšiem’. No otras puses - viņi kaut ko dara, cenšas. Savus vecākus, piemēram, es uz sporta zāli nedabūtu ne ar spēku, ne draudiem, kaut gan vecums un darbs ir tāds, ka noteikti vajadzētu padomāt par atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Vienkārši mūsu kultūrā tā nav norma. Un šeit ir. Ir cilvēki, kuri sporta zālē ir vienmēr, kad es tur esmu un es īsti neeju pēc grafika, tātad, viņi ir biežāk par mani, t.i., katru dienu pa divām - trim stundām. Un visu vecumu. Ok, jāatzīst, ka meitenes 16-35 pārstāvētas salīdzinoši maz. Visi pārējie vecumi un dzimumi pārstāvēti bagātīgi un visi kaut ko aktīvi darās.
Dažkārt tik aktīvi, ka gribas uzbļaut. Piemēram, ir viens meksikāniski nēģeriska paskata 180-kilogramīgs jaunietis, kurš nāk katru dienu un uz diviem - trim trenažieriem pavada trīs stundas. Ceļ ļoti lielus svarus. Paceļ pāris reizes un raksta grāmatu telefonā. Un šie trenažieri tad nu ir tie, kurus man vienmēr ir jāķer mirklis, kad viņš nav parādījies pie tiem, jo tad ir nokavēts un tuvāko pusstundu trenažieris būs aizņemts. Es jau atnākot uz trenažieriem apmēram zinu kādā viņš ir stadijā un kāds būs viņa turpmākais maršruts un zinu, kādā secībā man ir jādarbojas, lai paspētu uz katru un nav jāgaida pusstunda, dažreiz pat stunda, kamēr viņš nomainīs rīku.
Un vēl, vienmēr ap sirsniņu paliek silti, kad ieejot ģērbtuvē pamanu, ka uz mehāniskajiem svariem desmitu atsvars ir atstāts uz kilogramiem, nevis uz mārciņām. Tas kaut kā tā nedaudz vairāk mājīgu uzreiz padara šo vidi. Esmu jau lielā mērā iemācījies runāt Fārenheitos, collās, mārciņās, u.c., bet tas nemaina situāciju, ka man šīs mērvienības liekas diezgan debilas :D Nē, nu labi, meloju, ne gluži tā, man tīri labi patīk galoni. Latvijā man patika piecu litru tilpums, bet galons ir pat ērtāks :)

Es zināju (domāju), ka viss ir traki, bet nevarēju iztēloties, ka tik ļoti. Viņi taču patiešām pastāvīgi ēd ātrajās ēstuvēs, pārtiek no hamburgeriem, frī kartupeļiem, mikroviļņu krāsniņā atsaldētiem makaroniem un mega saldiem gāzētiem dzērieniem, kurus dažkārt aizstāj ar mega saldu auksto tēju. Un šādi ēd visi novērotie sabiedrības slāņi. Ja pie mums pusdienu pārtraukumā cilvēki aizskrien uz vietējo ēdnīceli pasūtīt sev kartupeļus ar kotleti, šeit tās ir uzkodas un fāstfūds. Nu jau esmu nedaudz pieradis, bet sākumā vienmēr bija tāda ļoti neērta sajūta it kā es lūru svešā guļamistabā. Bet cilvēki šeit ēd visur un nekautrējas par to. Labu apetīti neviens nevienam nenovēl, jo ēst ir normāli un labāk to izdarīt procesā. Un labas apetītes novēlējums aizņem dārgo laiku. Ir, protams, arī cilvēki, kas domā par to, ko ēd, bet to es ne īpaši bieži redzu. Veselīgais variants ir paēst mikroviļņu krāsniņā sasildītu lazanju, uzreiz uzkost pāris Remi tabletes un aidā tālāk.
Es nekad neesmu izcēlies ar veselīgu ēšanu. Tieši otrādi, ar manu diētu man bija jānomirst mazam un būtu jācieš no visa veida avitaminozēm, liekā svara, paaugstināta holesterīna un citiem priekiem. Bet nu uz šo man noskatīties ir grūti tik un tā.