par sportošanu
No vienas puses, ik pa laikam ienāk prātā - ‘nu ko tu te katru dienu staigā uz ūdens nodarbībā vai skriet un vēl kaut ko, tāpat Tu savus 150kg nenodzīsi, priekš tam vajag banāli mazāk ēst un vispār atteikties no visiem hamburgeriem un kartupelīšiem’. No otras puses - viņi kaut ko dara, cenšas. Savus vecākus, piemēram, es uz sporta zāli nedabūtu ne ar spēku, ne draudiem, kaut gan vecums un darbs ir tāds, ka noteikti vajadzētu padomāt par atbilstošām fiziskām aktivitātēm. Vienkārši mūsu kultūrā tā nav norma. Un šeit ir. Ir cilvēki, kuri sporta zālē ir vienmēr, kad es tur esmu un es īsti neeju pēc grafika, tātad, viņi ir biežāk par mani, t.i., katru dienu pa divām - trim stundām. Un visu vecumu. Ok, jāatzīst, ka meitenes 16-35 pārstāvētas salīdzinoši maz. Visi pārējie vecumi un dzimumi pārstāvēti bagātīgi un visi kaut ko aktīvi darās.
Dažkārt tik aktīvi, ka gribas uzbļaut. Piemēram, ir viens meksikāniski nēģeriska paskata 180-kilogramīgs jaunietis, kurš nāk katru dienu un uz diviem - trim trenažieriem pavada trīs stundas. Ceļ ļoti lielus svarus. Paceļ pāris reizes un raksta grāmatu telefonā. Un šie trenažieri tad nu ir tie, kurus man vienmēr ir jāķer mirklis, kad viņš nav parādījies pie tiem, jo tad ir nokavēts un tuvāko pusstundu trenažieris būs aizņemts. Es jau atnākot uz trenažieriem apmēram zinu kādā viņš ir stadijā un kāds būs viņa turpmākais maršruts un zinu, kādā secībā man ir jādarbojas, lai paspētu uz katru un nav jāgaida pusstunda, dažreiz pat stunda, kamēr viņš nomainīs rīku.
Un vēl, vienmēr ap sirsniņu paliek silti, kad ieejot ģērbtuvē pamanu, ka uz mehāniskajiem svariem desmitu atsvars ir atstāts uz kilogramiem, nevis uz mārciņām. Tas kaut kā tā nedaudz vairāk mājīgu uzreiz padara šo vidi. Esmu jau lielā mērā iemācījies runāt Fārenheitos, collās, mārciņās, u.c., bet tas nemaina situāciju, ka man šīs mērvienības liekas diezgan debilas :D Nē, nu labi, meloju, ne gluži tā, man tīri labi patīk galoni. Latvijā man patika piecu litru tilpums, bet galons ir pat ērtāks :)