par dzīves beigām
katra dzīve kādreiz beidzas un ja savas Latvijas dzīves beigas es uztvēru kā personīgo traģēdiju, domāju, ka Amerikas dzīves beigas man būs svētki... izrādījās, ka ne gluži... pagājušajā otrdienā man bija pēdējā nodarbība fotoskolā, šodien pēdējā diena sporta zālē... šīs divas lietas, lai cik tas nebūtu banāli, bija vienīgās, no kā sastāvēja mana dzīve šeit - sporta zāle, fotoskola un vēl mazā istabiņa, kurā es pavadīju visu pārējo laiku... neko notikumiem bagāta šī dzīve nebija un tāpēc laikam manas emocijas pametot ne tikai fotoskolu, bet arī sporta zāli, ir saprotamas... ir tā nedaudz skumji un nostaļģiski apzināties, ka tas viss aizies neatgriezeniskā pagātnē... ceturtdien vakarā skatījos uz Bostonas skailainu un domāju, ka, visdrīzāk, ja arī šeit kādreiz vēl atgriezīšos, viss būs mainījies līdz nepazīšanai... man nepietrūks Bostonas kā tādas... ja tā padomāt, Bostonas centrā es esmu bijis teju uz pirkstiem saskaitāmas reizes - vienkārši nebija nepieciešamības, šeit viss ir tik decentralizēts, ka man pat ir grūti iedomāties iemeslu braukt uz centru, atskaitot divus jaukus grāmatveikalus... man varētu pietrūkt sporta zāle - mūsu YMCA sporta zāle bija lieliski aprīkota un ļoti lēta... un neviens nedzina laukā pēc stundas, kā tas ir teju visās sporta zālēs Rēzeknē... protams, ka man pietrūks fotoskolas, taču pasniedzējs teica, lai vienmēr, kad ir kādi jautājumi, sūtu negatīvu bildes un viņš labprāt pakonsultēs... vispār bija diezgan sašutis, kad pateicu, ka atgriežos mājās... pirmais jautājums bija - jums tur vispār ir nopietnas fotoskolas? kad teicu, ka ne, teica, ka ļoti žēl, ka nekādā gadījumā nedrīkst mest nost iesākto, ka esot ļoti labs potenciāls, bet pie tā ir riktīgi jāstrādā un ir ļoti svarīgi, lai būtu zinoši pasniedzēji... nu... jauki dzirdēt, bet neko te darīt nevar, Latvijā analogās fotogrāfijas skola nav mirusi, viņa Latvijā nekad īsti nav bijusi.. un atļauties studēt Prāgā vai Londonā es nevaru... es nevaru atļauties studēt pat Viļņā, kaut gan kaut kur apziņas stūrītī pavisam šo domu neatmetu... fotoskola ir pavērusi acis uz daudzām lietām un radījusi vēl vairāk jautājumus (nu, kaut vai apstāklis, ka man galīgi šeit negāja portreti, kuri vienmēr ir bijuši mana stiprā puse, un visādas abstrakcijas un ainavas, kuras man ne patīk, ne es sajēdzu, pasniedzējs draudēja drukāt mācību grāmatās, kā lielā formāta iespēju robežu piemērus)... tā ka jā... nedaudz skumji to visu pamest... un arī bez šīm divām vietām Amerikā bija milzums ļoti jauku lietu, kuru man pietrūks Latvijā... tās gan joprojām neatsver visas nejēdzības, kuru šeit arī ir milzums, bet es jau esmu pieradis pie vairuma no tām....

nja... pēc divām nedēļām atgriežos mājās... un pirmie mēneši man aizies, lai radītu jauno rutīnu... es domāju, ka neskumšu pēc Amerikas, bet ik pa laikam saskaroties ar dzīves nejēdzībām mājās, atcerēšos, ka Amerikā kaut kas strādāja labāk... un bija lieliska, pusē Amerikas pazīstama, foto skola, un perfekti aprīkota sporta zāle, kur es varēju pilnvērtīgi sportot neriskējot traumēt savu vārgo sprandu un neskatoties pulkstenī...

heh, gandrīz nekrologs sanāca... jā, no foršām lietām - nedēļas nogalē aizpildījām divus pēdējos baltos plankumus Jaunanglijas kartē... tagad iemesla atgriezties Jaunanglijā mums vairāk nav :)