par apaviem
laukā ziema - sniegs un nedaudz dubļi, mēs atnākam uz Pateicības dienas vakariņām un priekšnamā noaujam apavus... protams, ka vairums viesu apavus nost nevelk... atnākot ciemiņi sākumā ienāk virtuvē, apsveicinās ar namatēvu un namamāti, ielej sev drinkus - kas vīnu, kas alu, un pievienojas kādam no bariņiem dažādās istabās... sveicinoties ar katru klāt vispārpieņemtajam smalltalkam nāk komentārs - 'kas es esmu mājas saimniekiem'... un nāk jauna tēma sarunām - kā iepazināties ar saimniekiem, smieklīgi atgadījumi, kas ir bijuši ar saimniekiem, un tā joprojām.. tad nu mūsu istabā, kur sēžam mēs ar Regitu, Regitas kolēģis - krievs un baltais MIT profesors, ienāk meksarikānis - uzņēmējs un pirmais jautājums - 'kas notiek? kāpēc jūs visi bez apaviem?'

protams, nav tā, ka pilnīgi visi staigā pa mājām apautās kājās, ir dažādas etniskās minoritātes, kas tā nedara - ķīnieši, arābi, lielākā daļa eiropiešu... es domāju, ka šī tradīcija nāk no tā, ka ilgu laiku lielā mērā toni Amerikā noteica zemāko šķiru strādnieki (tas pats stāsts par to, kāpēc Amerikā nav bidē, kāpēc fāstfūds eksistēja ilgu laiku pirms fāstfūda rašanās, u.c.)

bet taisnības labad ir jāsaka, ka staigāt apavos mājās mums liedz ne tas, ka apavi būtu netīri pēc ielas, vienkārši mums prasās, lai kāja, vismaz neatrodoties uz ielas, ir brīva... citādi ielas šeit ir tīras un, lielākoties, apavu zoles ļoti maz smērējas... kad pie mums iemācīsies pareizi veidot ielas un apstādījumus, arī pie mums būs tīras ielas, bet skatoties pēdējā laika projektus, pie mums joprojām tiek izmantoti tie paši standarti... pilsēttēvi pie mums negrib tīras ielas... un jā - ziemā šeit sāli nejauc ar smilti, uz ielas sāli ber tīrā veidā - apavi un mašīnas baltas, bet toties nav dubļu...