Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2016-02-16 09:36:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:tāpatvien

par имя, отчество
lieta, kas mani bērnībā visvairāk kaitināja krievu valodā, ar kuru es negribēju samierināties un pat sastrīdējos ar krievu valodas skolotāju aizstāvot savu taisnību, bija pieklājīgajā uzrunā izmantojot salikumu no vārda un tēva vārda... pirmkārt, man likās nepareizi, ka tēvs ir tik svarīga figūra, ka no tās nekur neaizbēgt, otrkārt - kāpēc man jāzina, kā sauc pilnīgi sveša cilvēka tēvu? un treškārt - es pat vārdus cilvēkiem ļoti vāji atceros, bet te vēl jāatceras tēva vārds... brr, pilnīga vēsturiskā un sociālā netaisnība un absurds...

nu ko, es izaugu, bet šajā jautājumā domas tā arī nemainījās un krievu literatūru arī lasu sakostiem zobiem vietās, kur parādās vārds/tēva vārds, sevišķi, kad tie ir kādi eksotiski vārdi/tēvavārdi, kas pilnīgi aprauj lasīšanas ritmu, liek klibot un nedod iespēju normāli atcerēties varoņu vārdus...



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]melora
2016-02-16 16:53 (saite)
Vai ne? Vismaz neko nevar salaist grīstē :D

Neviens nav teicis, ka šis risinājums ir muļķudrošs. Pret vēlmi turpināt dzimtu ar savu ārkārtīgi oriģinālo vārdu vēl zāles nav izdomātas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]lord
2016-02-16 16:57 (saite)
Tieši tā :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?