par vegāniem (nesitiet)
“What goes into someone’s mouth does not defile them, but what comes out of their mouth, that is what defiles them.” Matthew 15:11

Kā es redzu vegānismu
Mans uzskats (un tas ir tikai mans, uz paša novērojumiem, “bekgraunda” un stereotipiem balstīts redzējums) ir tāds, ka vegānisms ir attīstījies pēc visiem subkultūru standartiem, līdzīgi, kā hipsteri, vai savulaik goti, vēl agrāk hipiji, un vēl agrāk atkal hipsteri, turklāt pieņemot elementus no reliģiskām kustībām, kas šo kustību arī padara tik līdzīgu sektai. Es ievadā minu citātu no Jaunās derības, kuru vēlāk daudzi pazīstami rabīni pēc tam ir diskutējuši un izsmējuši – “ne tas, kas nonāk mutē apgāna cilvēku, bet gan tas, kas nāk no tās laukā”. Vegānisms ir formālistiska humānisma ideoloģija, kas runā par dzīvnieku ekspluatāciju. Interesanti ir tas, ka aizstāvot dzīvniekus, šie cilvēki bieži vien absolūti neinteresējas par cilvēkiem. Starp vegāniem ir autoritāri uzņēmumu vadītāji, kuri uztver par normu maksāt minimālo algu kvalificētiem speciālistiem, pieprasot maksimālu darba atdevi, ir galējās feministes, kas uzskata vīriešus par zemākiem radījumiem, kuru vienīgā misija ir apspiest sievietes, ir rasisti un dažādi galējie labie un kreisie, pēc pārējām uzskatu sistēmām, par kuru adeptiem sevi uzskata šie cilvēki, arī par humānistiem nosaukt būs grūti. Tad kāpēc dzīvnieki ir jāciena un cilvēki cieņu nav pelnījuši vai arī cieņa pret dzīvniekiem ir bezprecedenta, bet cilvēkiem cieņa ir jānopelna. Vai arī dzīvnieku tiesību aizsardzība ir vēl viens ksenofobijas elements – sava veida ierocis cīņā pret pārējo cilvēci?

Vegāni kā cilvēki
Kā jau minēju, cilvēki, kuri pieņēmuši vegānismu, lielākoties ir visai īpatnēji. Parasti tas nav “parastais” vai “pelēkais” cilvēks, lielākoties tās ir spēcīgas personības ar smalki izsrādātu uzskatu un priekšstatu sistēmu un lielākoties ļoti erudīti. Un pilnīgi “pakaļas” attiecībās ar citiem cilvēkiem. Gan jau katrs vegāns var nosaukt vismaz 10 vegānus, kuri ir ļoti jauki, mīļi un visādi citādi balti un pūkaini cilvēki, un gan jau savā starpā viņi patiešām šādi ir. Citādi attieksmē pret apkārtējiem ļoti bieži parādās despotisms, ignorance, atklāta neiecietība pret citām vērtību sistēmām. Un tas, ka “nedrīkst”, nemaz nenozīmē, ka “negribas” – nedodiet dievi, ja vegāns atver parasta cilvēka ledusskapi, komentārs par līķiem ledusskapī vai salīdzinājums ar morgu, ir maigākais, ar ko jārēķinās šim parastajam un pelēkajam gaļēdājam un dzīvnieku nīdējam.
Ir protams arī izņēmumi un vegāniskā ēdienkarte ne vienmēr ir saistīta ar “modernajiem vegāniem”, kuri ir vegāni tāpēc, ka dzīvniekus izmantojam. Ir vēl neliela daļa tie, kas ir krišnaītiski, budistiski vai hinduistiski domājošie, tur arī ir dažādas īpatnības, taču tie, kas ir sasnieguši kaut kādu savu dziļumu – “80. līmeni”, komunikācijā lielākoties ir ļoti patīkami.
Vegāni mīl dzīvniekus. Un nes mājās. Un tas man šķiet dīvaini, jo kas gan ir mājdzīvnieks, ja ne cilvēka pēc kaut kā silta un pūkaina blakus vēlmes apmierinātājs – manā uztverē mājdzīvnieku turēšana nav diez ko dabiska pašiem mājdzīvniekiem un būtu labāk, ja mājdzīvnieku nebūtu. Iespējams, ka man neviens nepiekritīs, bet 5 kaķi 30 kvadrātmetru dzīvoklī vai liels suns mazā pilsētas dzīvoklītī ir zināma ņirgāšanās par dzīvniekiem. Tātad ēst neēdam, vilnu necērpam, pienu nedzeram, bet siltumam tomēr turam, aizbildinoties ar to, ka tāpat laukā pamestiem dzīve viņiem ir grūtāka un tagad viņi sterilizēti un pēcnācējus nerada.

Vegānisms kā laikmeta iezīme
Palūkojoties uz vegāniem kopumā, rodas izteikta sajūta, ka neviens no šiem cilvēkiem nespētu izdzīvot pirms kāda pusotra simta gadu un senāk pagātnē. Cilvēki, kurus es pazīstu, savā vairumā ir garīgā darba strādnieki – cilvēki, kas strādā birojos un patērē citu cilvēku darba augļus. Daļa ir ideoloģiskie antipatērētāji, frīgani un “иже с ними”, kas gan arī nemaina lietas būtību, ka tiek patērēti citu cilvēku darba augļi. Pazīstu precīzi divus vegānus, kuri paši apstrādā zemīti, kaut ko stāda un audzē, taču arī abos šajos gadījumos liela daļa no darba tiek paveikta citu rokām un tehnikas palīdzību, minētās personas ir zemes īpašnieki un viņi ir pieņēmuši lēmumu, kā tas tiek organizēts jau ir otršķirīgi. Turklāt šo personu ēdienkartē pašu izaudzētais sastāda gaužām nenozīmīgu procentu. Absolūtais vairums no man pazīstamajiem vegāniem pārtiek no speciāli viņiem ražotiem produktiem un tā ir milzīga un visai turīga industrija, kas ļoti labi nopelna pateicoties jaunajai mācībai, kura, “let’s face it”, neba bez mārketinga līdzekļiem ir kļuvusi populāra.
Kas attiecas uz veģetāriešiem – ar tiem ir vienkāršāk, var gan vilnas zeķes ģērbt, gan bišu, vistu un govju dzīvības procesu rezultātu izmantot pārtikā, turklāt parasti paliek zivis un dažiem vistas gaļa, tāpēc ar organismam nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām vairāk vai mazāk viss ir kārtībā, un veģetārieši dažādās kopienās – kaut kur realizējot reliģiskās prakses, kaut kur nepieciešamības spiesti, patiešām ir eksistējuši visos laikos.

Vegānisms un es
Pēdējos gados man apkārt ir saradies visai daudz veģetāriešu un nu jau arī vegānu teju statistiski nozīmīgs pulciņš veidojas. Pirmā atšķirība, kas krita acīs, kamēr īpaši par šiem jautājumiem neinteresējos, bija šo personu sabiedriskā pozīcija. Pirmais veģetārietis, ar kuru sanāca saskarties, bija mana tēva brālis, kurš bija mūziķis un režisors un pasniedzējs un viss kas vēl un tajā laikā “обьект для подражания”. Kā es uzzināju, ka viņš neēd gaļu? – kādā maltītē viņš atteicās no karbonādes motivējot ar to, ka neēd gaļu. Es biju vēl visai sīks un nolēmu, ka tā ir kāda alerģija vai nopietna saslimšana, vai arī vienkārši negaršo. Vēlāk izrādījās, ka tādu cilvēku kā viņš ir daudz. Ar vegāniem saskāros ievērojami vēlāk, jau pēc tam, kad biju ilgstoši interesējies par dažādiem destruktīvajiem kultiem un sektām, un pašprezentācija likās tik hrestomātiska, ka izveidojās ļoti spēcīga asociācija ar pseidoreliģisku kustību, kura ir saglabājusies joprojām, arī neskatoties uz to, bet varbūt arī tieši pateicoties tam, ka pa šo laiku informācijas ir ievākts ievērojams daudzums un sapratne ir ievērojami dziļāka, kā tas bija pirmajā reizē. Un tad pagāja vēl gadi 7 – 8 un notika sprādziens, pēkšņi apkārt saradās dikti daudz vegānu, kuru uzskati gan savā starpā atšķīrās, taču absolūti lielākajai daļai raksturojoša bija karojošā pozīcija un attieksme pret citādi domājošajiem.
Pēdējos gados esmu piefiksējis, ka manī pašā gaļas patērēšana sāk raisīt tādu kā mājienu uz vainas izjūtu, apkārt tik daudzi neēd gaļu un tik bieži sanāk ar to saskarties sociālos apstākļos, ka mājās tumsā un zem segas sagrauzts desas luņķis šķiet pielīdzināms grēkam. Un lai arī es kopumā pieņemu pamatdoktrīnu un patiešām uzskatu, ka dzīvnieku nogalināšana pārtikai būtu jāsamazina, galīgi nepiekrītu citiem konceptiem, kas no pirmā acu uzmetiena liekas dīvaini, bet iedziļinoties sāk likties pavisam neloģiski. Manā gadījumā gan ne vegānisms, ne veģetārisms nedraud, jo es kopš bērnības neēdu dārzeņus un ļoti maz un lielākoties nelabprāt augļus, un pārtikt no maizes, sēnēm, rīsiem un kartupeļiem būtu visai nepatīkami.