par iedvesmām mūzikā
pavasaris pagāja klausoties Kristīnu Pluhāru ar un bez Arpedžiatas (), Filipu Žaruski ar un bez Kristības Pluhāras, un citu vairāk vai mazāk barokālu mūziku... šim pavasarim ļoti piestāvēja... un, acīmredzot, cēloņsakarīgi, ņemot vērā manu Camino krīzi, par absolūto favorītu kļuva Stefano Landi - Passacaglia della vita Marco Beasley dziedājumā ar Arpedžiatas pavadījumu... un vēl, es beidzot sāku saprast Stabat Mater, jo kad 2010. gadā ciemojos Londonā pie bagdarama, viņa klausījās Stabat Mater un man bija sajūta, ka vai nu es esmu iestrēdzis attīstībā vai arī tur galīgi nekā nav, par ko jūsmot... izrādījās pirmais variants... bija jāpaiet tikai trīsarpus gadiem (akdies, tieši tik nav redzēta Alise)

pavasarim ejot uz beigām atklāju priekš sevis Hilariju Hānu, kaut arī nekad īpaši neesmu sapratis vijoļspēlētājus un čelli vienmēr ir patikuši vairāk...

nu un vasaras mūzika man ir Deivids Langs un La Grande Belleza saundtreks

un izskatās, ka pateicoties tai pašai bagdarama man ir jauna iedvesma mūzikā - Aleksandrs Manotskovs

tad nu lūk, jautājums ir par to, ka visa mana pleiliste sastāv no samērā nopietnas mūzikas un tas nav īpaši labi un var novest pie ilgstošas melanholijas... ko neklausītu varētu paklausīties no populārās mūzikas - kaut ko vieglu, iedvesmojošu, bet kvalitatīvu?