par iedvesmām mūzikā pavasaris pagāja klausoties
Kristīnu Pluhāru ar un bez Arpedžiatas (),
Filipu Žaruski ar un bez Kristības Pluhāras, un citu vairāk vai mazāk barokālu mūziku... šim pavasarim ļoti piestāvēja... un, acīmredzot, cēloņsakarīgi, ņemot vērā manu Camino krīzi, par absolūto favorītu kļuva
Stefano Landi - Passacaglia della vita Marco Beasley dziedājumā ar Arpedžiatas pavadījumu... un vēl, es beidzot sāku saprast
Stabat Mater, jo kad 2010. gadā ciemojos Londonā pie
bagdarama, viņa klausījās Stabat Mater un man bija sajūta, ka vai nu es esmu iestrēdzis attīstībā vai arī tur galīgi nekā nav, par ko jūsmot... izrādījās pirmais variants... bija jāpaiet tikai trīsarpus gadiem (akdies, tieši tik nav redzēta Alise)
pavasarim ejot uz beigām atklāju priekš sevis
Hilariju Hānu, kaut arī nekad īpaši neesmu sapratis vijoļspēlētājus un čelli vienmēr ir patikuši vairāk...
nu un vasaras mūzika man ir
Deivids Langs un
La Grande Belleza saundtreks
un izskatās, ka pateicoties tai pašai
bagdarama man ir jauna iedvesma mūzikā -
Aleksandrs Manotskovstad nu lūk, jautājums ir par to, ka visa mana pleiliste sastāv no samērā nopietnas mūzikas un tas nav īpaši labi un var novest pie ilgstošas melanholijas... ko neklausītu varētu paklausīties no populārās mūzikas - kaut ko vieglu, iedvesmojošu, bet kvalitatīvu?
Current Music: Alexander Manotskov - Passion According To Nicodemus