vienu brīdi biju uzsēdies Imelda May - nepatīk tas, KO viņa dzied, taču ļoti patīk KĀ viņa to dara... nu jau divus mēnešus sēžu uz vienas vienīgas dziesmas, kur Satyricon paaicinājuši Sivert Høyem uz Phoenix un... izklausīsies eksaltēti, bet manā izpratnē tas ir labākais, kas šajā gadu simtenī ir tapis, Zīverta vokāls un melanholiskā nesteidzība kopā ar Satyricon... un jā.. man nepatīk tas, ko vokālists dara visā pārējā laikā... eh, nu kāpēc vienmēr ir tā, ka ja šedevrs, tad viens... un jāklausās tik ilgi, kamēr noriebjas? es cenšos sevi piespiest klausīties šo gabalu ne biežāk, kā reizi dienā, bet nesanāk, šodien jau bija 4...

tas, ka galvā nonstopā skan Manta, jau sāk kļūt mazliet mulsinoši... jā, piektdien koncerts bija lielisks arī neskatoties uz visām aparatūras kļūmēm un to radītajiem specefektiem... viens vietējais klezmerists pālī purpināja, ka "это адназнашно лушшая группа в Латвии на данний мамент", kam man pat gribētos piekrits, jo patiešām ļoti sen Latvijā nav dzirdēts nekas, kam gribētos dziedāt līdzi un kas to darītu tik sirsnīgi... bet galvā jau varētu izslēgt, citādi apniks...

un vēl ir skumji par mūsu publiku, jā, es saprotu, ka ja kāds uzstājas krogā, tas paredz, ka apkārt čāpstina, dzer alu un cenšas pārkliegt grupu... bet kamōn, labākajā variantā "ilgi šitie te vēl spēlēs? nu ejam pastaigāsim", sliktākajā - teju kautiņš pie blakus galdiņa... no visiem, kas bija atnākuši, labi ja 30-40% klausījās, pārējie labi pavadīja piektdienas vakaru... Lord, Tu kļūsti vecs :P

ir pagājušas vairākas dienas, tāpēc emocijas ir nosēdušās un vairāk nav tik asas... tātad, par menueta koncertu nekonsekventi novērojumi un secinājumi:

1) Menuets nav koncertu grupa;
2) Džons Malkovičs brīvajā laikā dzied latviešu valodā

piekrītiet taču, ja ejat uz Menueta koncertu un pēc kāda īpatnēja teju heavy metal gabala uz skatuves iznāk Džons Malkovičs, jūs arī tvertu pēc biļetes, lai saprastu, kur esat nokļuvis?
3) Gors darbojas jau pusotru gadu, kāpēc joprojām nav sapratuši, ka skaņošana ir svarīga? un kāpēc joprojām nav atlaiduši naktsklubu puikas un paņēmuši darbā normālus skaņotājus? Rēzeknē nav? dārgi? kamōn, uz koncertiem zāle ir pilna... patiešām nevar atļauties? viens - ja neprot noregulēt instrumentu un mikrofonu līmeņus, varbūt puikas nav īpaši kompetenti šādiem koncertiem, bet kad skaņa periodiski raustās, vai pazūd pavisam, tas jau pavisam interesanti..
4) kāpēc 45 gadu karjeras laikā Menuets nav iemācījies sadziedāties un saspēlēties? improvizācija pilnīgi nekāda, viens spēlē vienu, otrs otru, apraujas uz pusakorda, par vokāliem vispār gara runa... katrs ir lielisks solists, bet kopā galīgi nespēja sadziedāties... atzinās, ka pirms tam esot vietējo "šmakovku" degustējuši, bet tas nav attaisnojums, Morisons vispār skaidrā negāja uz skatuves... katrs mēģina pārkliegt otru, viens dzied vienu melodiju, otrs citu... ok, es saprotu, ka teju visas dziesmas tika dziedātas atšķirīgi no tā, kas ieraksīts skaņu platēs, iespējams, ka vienkārši nevarēja atcerēties, kuru variantu dzied, bet tad jau jāņem diriģents vai kā savādāk situācija jārisina... nu ok, es saprotu, ka tas bija tikai pirmais koncerts, gan jau uz nākamajiem situāciju atrisinās...
5) "скрипач не нужен", t.i., Menuets varētu ļoti labi iztikt bez taustiņiem... es varbūt ne pārāk orientējos Latvijas estrādes mūzikā un nezinu, kas ir izcilais Latvijas taustiņinstrumentālists un komponists Juris Kulakovs, taču domāju, ka bez viņa Menuets būtu labāks... saprotu, ka viņš ir svarīgs, jo pastāvīgi tikai pieteikts un pats arī izskatījās svarīgs, bet sintezatorus spēlēja skumji, garlaicīgi un "все мимо кассы"... un sintezatoru skanējums lielā daļā dziesmu vairāk traucēja, kā bija pamatots... domāju, ka neko nezaudējot varētu atteikties no taustiņiem un ja nu galīgi nekādi, vietā paņemt, teiksim, vijoli...
6) vietām bija spēcīga asociācija ar Jethro Tull...
7) Menuets skan ļoti patīkami rokīgi, tas bija patīkamais pārsteigums... man viņi stāv mapītē ar nosaukumu "naivais laikmets" kopā ar Turaidas Rozi, Zodiaku un vēl šo to tik pat mīlīgu, taču pēc koncerta radās sajūta, ka viņiem tur galīgi nav vieta...
8) Menuetam ir tikai un vienīgi hīti, tāpēc viņi mēģināja programmu atjaukt ar dziesmām, kas bija galīgi garām kuru laikā es varēju mierīgi telefonā lasīt Malkoviča biogrāfiju... "šo dziesmu cienījamais Kulakovs uzrakstīja kā kāzu dāvanu", "šo dziesmu cienījamais Kulakovs uzrakstīja tā un tā iedvesmots" un "bla bla bla viena vieta uz brieža vēl brīva bla bla" laikā visi stāvēja kājās (wtf??), aiz staltajām mugurām mēs teju pamīlēties paspējām, kad šis pats šedevrs skanēja uz bis, mēs aizgājām... runā gan, ka pēc tam koncerts esot turpinājies vēl vismaz pusstundu, bet nav diez ko žēl, dziesmiņu "par Džordano Bruno dedzināšanu" dzirdēju un tajā praktiski nelažoja...
9) tagad zinu, kā jūtas cilvēki, kuriem ik uz soļa sabrūk agrākās ilūzijas... diezgan līdzīgi krīzes situācijai - sākumā neticība un gribas domāt, ka vainīgi skaņotāji, zāles īpatnības, vēl kaut kas, bet kad lažošana turpinās, iestājas dusmas, tad ir skumji un viss beidzas ar samierināšanos un baudīšanu...

pavasaris pagāja klausoties Kristīnu Pluhāru ar un bez Arpedžiatas (), Filipu Žaruski ar un bez Kristības Pluhāras, un citu vairāk vai mazāk barokālu mūziku... šim pavasarim ļoti piestāvēja... un, acīmredzot, cēloņsakarīgi, ņemot vērā manu Camino krīzi, par absolūto favorītu kļuva Stefano Landi - Passacaglia della vita Marco Beasley dziedājumā ar Arpedžiatas pavadījumu... un vēl, es beidzot sāku saprast Stabat Mater, jo kad 2010. gadā ciemojos Londonā pie bagdarama, viņa klausījās Stabat Mater un man bija sajūta, ka vai nu es esmu iestrēdzis attīstībā vai arī tur galīgi nekā nav, par ko jūsmot... izrādījās pirmais variants... bija jāpaiet tikai trīsarpus gadiem (akdies, tieši tik nav redzēta Alise)

pavasarim ejot uz beigām atklāju priekš sevis Hilariju Hānu, kaut arī nekad īpaši neesmu sapratis vijoļspēlētājus un čelli vienmēr ir patikuši vairāk...

nu un vasaras mūzika man ir Deivids Langs un La Grande Belleza saundtreks

un izskatās, ka pateicoties tai pašai bagdarama man ir jauna iedvesma mūzikā - Aleksandrs Manotskovs

tad nu lūk, jautājums ir par to, ka visa mana pleiliste sastāv no samērā nopietnas mūzikas un tas nav īpaši labi un var novest pie ilgstošas melanholijas... ko neklausītu varētu paklausīties no populārās mūzikas - kaut ko vieglu, iedvesmojošu, bet kvalitatīvu?

šodien notika jauns atklājums mūzikā, kas pilnībā apbūra... tik ļoti, ka pat izlasīju tulkojumu lirikām, un tas pilnīgi nokāva... pat labāk kā skan...
Stefano Landi - Passacaglia della vita

( angliskais tulkojums )

pēdējā laika atklājums mūzikā ir Imelda May... burvīgs vokāls, kaut arī piedzimusi viņa vismaz 50 gadus par vēlu... dzied ne gluži to, ko es varētu vēlēties klausīties, bet var jau klausīties vokālu, nevis mūziku, vai ne?

nu un vairāk kā necik, kā tas bija līdz šim, esmu sācis klausīties Talking Heads un man patīk, kaut arī ož pēc putekļiem un pelējuma, kaut arī ne tik traki kā Edgar Broughton Band..

vakar pirmoreiz paklausījos Jose Gonzales un patika... bet griešanai pa riņķi īsti nē... tādu mūziku ir jāklausās laiku pa laikam, pie noteikta noskaņojuma...

un vispār man ir nepieciešami kardināli jauni iespaidi mūzikā.. gribu tikt vaļā no putekļainajām grupām... gribas dzīvē kaut ko jaunu un svaigu... ja ir kaut kas iesakāms, labprāt uzklausītu... kategoriski neklausos tikai to, ko raida populārās radio stacijas, i ta reti, bet gadās izņēmumi...

šīsdienas pagaidām patīkams un pavisam netīšs atklājums mūzikā ir Franz Ferdinand... pilnīgi netīšām no rīta slēdzot laukā modinātāju saspaidīju un jūtūbē sāka skanēt šīs grupas albums ar tādu pašu nosaukumu... un pat neskatoties uz to, ka man rīti parasti saistās ar zombijstāvokļiem, ļoti ļoti aizgāja pie sirds...

Augusta sākumā pie mums atbrauca kārt izstādi Laikmetīgās Mākslas Centra meitenes un divas dienas dzīvojās, kamēr tika iekārtota izstāžu telpa un vienai no viņām raksturojošā vārdā Ieva Saulīte bija ļoti laba pleiliste, kurā gan viss bija pazīstams, zināms un mīļš, izņemot vienu gabalu - absolūti haotisku un psihopātisku klavierinterpretāciju, kas manai ausij skanēja ē... ļoti labi skanēja... uzdrošinājos parādīt savu neizglītotību un apjautājos, kas tas ir, par atbildi saņemot "tas tak Čilijs Gonzaless"... protams, ka man tas nežēlīgi daudz izteica, tāpēc mājās pameklēju pēc rakstības un atradu...

manu mīļāko pianistu panteonā jauna zvaigzne - apmēram var paklausīties šeit...

Nū, pirmkārt, korektāk to būtu nosaukt nevis par rokoperu, bet gan par muzikālu izrādi, jo nedz roka, nedz operas tur īsti nebija... Mēģināšu sastrukturēt savas domas..

- adaptācija
ja runā par mūziku un libretu, tad lielākās izmaiņas ir pārcietusi mūzika - tā ir novienkāršota un nogludināta... kā jau minēju augstāk, no roka ir palicis vien nosaukums, daudzas vietas bija nogludinātas un dungot līdzi bija grūti, jo kāpinājumu vietās bieži vien bija... nekas nebija... viss bija gludi un līdzeni... pamanīju arī nelielas izmaiņas libretā, taču iespējams, ka man nav taisnība...

- scenogrāfija
es apzinos, ka mēs dzīvojam postmodernisma laikmetā un bla bla bla... taču šis, manā uztverē, ir viens no tiem gadījumiem, kad tiek radīts kaut kas neaprakstāms - apzināts haoss, ar pamatojumu, ka tas ir laikmetīgi un moderni, kam cilvēki arī notic un jūsmo tāpēc, ka it kā visi jūsmo... scenogrāfija bija kind of mūsdienīga, taču lai kā es censots tajā visā saskatīt pamatojumu, simbolismu vai vēl kaut ko, man tas neizdevās, vairāk izskatās, ka scenogrāfs paštukoja un nolēma, ka aktierus var izvietot divos līmeņos - risinājums - tiltiņš, mūziķus noslēpjam, tātad vajadzīgs priekšskars, kas aizsedz muzikantus, tālāk randomā izvēlamies melnbaltas bildītes no imidžstocka un gatavs... kas paliek? gaismas - nu te viss vienkārši - pēdējos piecdesmit gados ar gaismu vēl nekas īpaši nav izdomāts... pirmo cēlienu gaismojam baltu, otro mēģinām dramatizēt ar spilgtām krāsām... ja sanāks... ā, pareiz, un vienā randomā izrādes brīdī pielaidīsim bezsakarā pilnu skatuvi ar dūmiem...

- tērpi
būtu labāk ļāvuši visiem nākt casual ielas apģērbā, tas būtu daudz izteiksmīgāk par neizteiksmīgu haosu... nu ja vajadzēja iezīmēt, kas latvietis, kas vācietis - atslēgpersonāžiem varēja noteikt krāsu kodu vai kaut ko arī sašūt... tērpi bija drausmīgi, nekādi un vietām izskatījās, ka dažiem puikām paralons ir sabāzts aiz krekliņiem...

- aktieri
kopumā izskatījās pēc pirmkursnieku tusiņa, grūti tā pa īstam nopietni uztvert uz skatuves cilvēkus, kuri ir stipri jaunāki, ja viņi neparāda augstāko klasi...
Lāčplēsis pierādīja, Lāčplēsis patiešām dziedāja ļoti labi, bet ne visur... taču ņemt par Lāčplēsi tikai pēc balss - par ko domā režisors? vai arī šeit tas pats joks, kas ar tērpiem un scenogrāfiju? visu pieņemam randomā? puika izskatījās pēc skolas puikas - ne ta nepieredzējuša pediņa, ne ta skaistumkonkursu laureāta, bet nu nekādi pēc tautas varoņa, atbrīvotāja un dajebkāda cīnītāja... ja ar to veidotāji centās parādīt, ka brutālos "kačokus" vāciešus varētu patriekt sīciņš intelektuālītis/smukdupsītis, visai interesanta koncepcija... nu un tērps, kas man nez kāpēc atgādināja deviņpadsmitā gadsimta vācu muižkungu tērpus, arī bija outstanding...
Kangars labi izskatījās pats par sevi, taču nemaz neizskatījās pēc Kangara, iespējams, ka atbilstošs tērps varētu piedot tēlam nopietnību... dažas dziesmas nodziedāja labi un ļoti labi, dažas ārkārtīgi neizteiksmīgi...
Lielvārds patika visvairāk no visiem - tēls bija izteiksmīgs, tērps arī bija gana konceptuāls un visā visumā varētu pat būt pieņemams... dziedāja Lielvārds ļoti labi, taču salīdzinājumā ar oriģinālo - dziesmas bija novienkāršotas - nav skaidrs vai tāpēc, ka nevarētu izdziedāt, kaut arī vokāls izklausījās gana labs un spēcīgs, vai vienkārši lai cilvēkus lieki nebiedēt, kā jau minēju augstāk, tad daudzas vietas bija novienkāršotas, taču par Lielvārda lomu bija vislielākā škrobe...

tie bija tie tēli, kas man patika, vācieši bija ārkārtīgi švaki dziedoņi, ar ļoti švaku dikciju, Līkcepure un bīskaps gana nekādi, kaut arī centās tēlot, viss vairāk vai mazāk izklausījās un izskatījās pēc vāji slēpta farsa...

visas dāmas var likt kaut kādā dāmu popā, lielu daļu ko dziedāja, vārdus varēja saprast tikai tāpēc, ka praktiski no galvas zinu libretu, vokāls ta par augstu, ta par spalgu, melodiju ne vienmēr sanāk noturēt, visā visumā bija ļoti slikti... par tērpiem runāt nav vērts, bet indiešu sari bija kruti :D

- koris
parasti koris dzied, bet šeit koris tipa dejoja un drūzmējās... liela daļa no kora dziedājumiem, esmu uz 90% pārliecināts, ka bija fonogrammas, noteikt to varēja ļoti vienkārši, pēc skanējuma - kad skanēja slikti, dziedāja pa īstam, kad skanēja ideāli - fonogramma... apmēram puse no kora dziedājumiem skanēja ideāli un tas ļoti krita acīs jeb drīzāk ausīs... tērpi nekādi, pretenzija uz oriģinalitāti, taču gana garlaicīgi, kā jau minēju, casual būtu bijis labāk... horeogrāfija vietām bija nostrādāta labi, vietām bija vienkārši drūzmēšanās... tad kad nebija aizdomas par fonogrammu, dziedāja vāji...

- mūzika
arī ļoti oriģināli - ja visu pārējo centās padarīt mūsdienīgu (nu vismaz tādu, kas 2000-šo gadu sākumā varētu izskatīties mūsdienīgi), tad mūziku centās saglabāt autentiski astoņdesmito gadu... uz diviem sintezatoriem pianisti spēlēja ko tādu, kam mūsdienu sintezatori nav īsti piemēroti, nu nevar uz mūsdienu sintezatoriem spēlēt ar tiem efektiem, kas bija modē 80-tajos gados, tas neizklausās autentiski, bet gan smieklīgi un neveikli... ja gribējās panākt astoņdesmito gadu autensiku skanējumu mūzikā, varēja vismaz hamondu paņemt, bet labāk vispār būtu radījuši jaunu skanējumu, ja jau viss pārējais tik mūsdienīgs...

- skaņošana
Gorā esmu bijis tikai uz diviem džeza koncertiem (krievu saksofonistu džeza grupa un Ernie Watts kvartets) un jau biju pieradis, ka skaņo samērā pavirši, taču to varēja norakstīt uz skaņotāju jauno vecumu un to, ka varētu būt, ka viņi vienkārši neprot dzirdēt/skaņot džeza mūziku, ir sava specifika un skaņot džezu nav tas pats, kas skaņot Lauri Reiniku... sākumā nolēmu, ka vietējie skaņotāji ir pavisam pālī, taču vēlāk noskaidroju, ka skaņotāji ir no izrādes komandas... apskaņošana bija ļoti slikta, neskatoties uz to, ka iepriekšējā izrāde bija vakardien un pie, iespējams, neierastajām pultīm jau sanāca pastradāt gan mēģinājumu laikā, gan koncertā, un taču šodien vēl bija visa diena, ko mācīties... mūzikls sākas ar kori, kuram sākumā skaņu aizmirstas pieslēgt, bet nu ja nav, tad nav, nodziedāja klusītēm, sēžot priekšējās rindās, es varēju sadzirdēt aktierus dziedam bez pastiprinājuma... nu un periodiski bija skaņas lēkāšana, raustīšanās, pārslodzes trokšņi un čerkstēšana, ta kaut kas uzgriezts par klusu, tad par skaļu, bet biežāk par skaļu... vienā brīdī Līkcepures dziedājumā uz dažām sekundēm vispār pazuda skaņa no mikrofona... par sabalansētībām var noklusēt...

- tehniskā sagatavotība/skaņas - attēla sinhronizācija
izrādes sākumā Kangaram neslēdzās iekšā mikrofons, ar vienu roku tēloja, ar otru aiz muguras (ar muguru pagriezies pret skatītājiem :D) centās ieslēgt mikrofonu... tas neizdevās, tāpēc savu partiju vienkārši izlaida, nodziedāja Lielvārds ar Lāčplēsi divatā... vietām bija grūti klausīties, ka mūzika steidzas, vai aktieri sāk dziedāt nedaudz par ātru, mūzikas un dziedājuma temps atšķiras - tādas ļoti kaitinošas lietas, klausoties mūziklu...

- emocijas
visu izrādes laiku nepameta jautājums "kāpēc?" un apskaužami periodiski uzpeldošs "wtf?"
tad, kad es pirku biļetes, biju pārliecināts, ka pērku biļetes uz klasisko Lāčplēsi, taču, kad vasarā uzzināju, ka iestudējumā būs jaunie talanti, ekspektācijas strauji saruka, pat apsvēru domu atdot kādam savas biļetes... Latvijas estrādes un modernajā mūzikā es absolūti neorientējos, tāpēc to pašu Igo es zinu tikai un vienīgi no Lāčplēša, par jaunajiem nemaz nerunājot... gaidīju sliktāko ar domu, ka gan jau būs labāk, kā gaidu un tad būs neliela bauda, bet bija sliktāk...
man patīk, kad izrāde vai koncerts mani paņem un ļauj dzīvot līdzi, tad es zinu, ka uzstāšanās ir laba... šeit es vairākkārt centos beigt domāt un analizēt, bet vienkārši iejusties tajā visā, taču galīgi nesanāca...
kopējā sajūta bija tāda, ka esmu aizgājis uz pamatskolas popielu
kā izteicās muga, rodas sajūta, ka viņi cenšas atdzīvināt mironi, bet īsti neizdodas

-konklūzijas
kopumā bija jaukas lietas - sevišķi - trīs samērā labi dziedātāji, taču kopumā nepatika, jo izskatījās, ka viss uzvedums ir sagatavots drausmīgi pavirši un ne pārāk iedziļinoties tēmā... kad darbs tika iestudēts astoņdesmit astotajā gadā, tas bija aktuāls, tas bija kliedziens un bija atbilstoši iestudēts... dziedātāji, kas bija savākti iestudējumam, bija piemeklēti perfekti atbilstoši savām lomām, teju katrs kora dalībnieks varēja būt lielisks solists, viss izklausījās gan akadēmiski nevainojami, gan ļoti spēcīgi un emocionāli... šis uzvedums vairāk izskatījās pēc mazbudžeta rīmeika - "a kā tas būtu šodien?" - paņemam divus - trīs labus aktierus, salasām crowdu pa piecdesmit santīmiem par uzstāšanās dienu, un aidā jūriņā - kas nu sanāks... tāpat kā pēc populārākajām filmām taisa (lielākoties pat ļoti dārgus) rīmeikus, tauta uz tiem nāk bariem un maksā naudu, jo atceras veco, taču dvēseles tajā vairāk nav...

iepriekšējā postā pieminēju divus atklājumus mūzikā - šī un aizpagājušā mēneša... tad nu pagājušā mēneša atklājums mūzikā, par kuru biju mērenā šokā, ka nezināju, bija Thelonious Monk..