par Ceļu
nolēmām mēs to pirms gadiem diviem un es tā līdz galam tam nekad arī nenoticēju, man likās, ka tas ir kaut kas ļoti liels, svarīgs, smags un ka es tam neesmu gatavs, bet baigi gribējās domāt, ka es to varu un ka man tas ir jāizdara... līdz pat janvārim es biju pilnīgi pārliecināts, ka nekas nenotiks un dzīvoju ar šo domu.. bet tad kaut kas sāka mainīties... nezinu vai krīzi izraisīja Ceļa tuvums jeb otrādi, bet tas, kas ar mani notika pēdējos divos mēnešos tā vai citādi bija saistīts ar Ceļu... būtībā jau es visu novēlu uz Aldi cenšoties nepieņemt nekādus lēmumus - "just go with the flow", kā nolems fortūna un Aldis, tā arī būs...

šobrīd krīze ir praktiski pāri un pēc tam, kad pirms nedēļas vai divām izdzīvoju samierināšanos ar nāvi, ir iestājies dziļš miers... šobrīd Ceļš vairāk neliekas nekas ne liels, ne dižs, ne neiespējams, ne nozīmīgs, tagad Ceļš ir kļuvis kā kaut kas pašsaprotams un neizbēgams kā dzimšana vai nāve, kā jebkurš fizioloģisks process...

ja es šobrīd neaiziešu, tad neaiziešu nekad... bet ja es šobrīd neaiziešu, es aiziešu sviestā... šobrīd tā ir nepieciešamība... ir mazliet žēl, ka tas ir tikai pusCeļš... īpaši par to nedomāju, kaut arī neraksturīgi sev esmu sācis vākt somu (parasti kautkur dodoties mantas tiek vāktas pēdējā stundā)... vēl pirms kaut kādām dienām bija nepacietība un gribējās lai aiziešanas laiks ir tuvāks, taču šobrīd tam vairāk nav tik lielas nozīmes... es par to nejūtos nekā... ja arī gribas aiziet ātrāk, tad tikai tāpēc, ka negribas vēl nepilnas trīs nedēļas pavadīt darbā... izskatās, ka esmu ar visu samierinājies un sadzīvojis, redzēs, kas būs tālāk...

UPD.: patinu cibu atpakaļ... krīzes aizmetņi jau ar 18. novembri, kad atsāku šeit rakstīt... un tad es vēl biju pārliecināts, ka nekur neiešu...