Iepriekšējā Camino dienasgrāmata beidzās ar apgalvojumu, ka šis tuvāko gadu laikā ir pēdējais Camino, ka man pietika un vairāk nevajadzēs. Tas bija aprīlī. Te nu mēs esam - februārī, gads nav pagājis, bet sajūta, ka ir jāiet ir kļuvusi smeldzoša. Ļoti trūkst tās iekšējā tukšuma sajūtas. Cilvēks ir problēmas risinoša būtne un pēc antropologu domām, problēmu risināšana mūs padarīja par cilvēkiem. Domas pastāvīgi ir aizņemtas ar lielākām vai mazākām domām, turklāt, liela daļa no tām ir pilnībā atrautas no reālās dzīves - tātad, absolūti nevajadzīgas (kas tas par arhitektūras stilu?, kāds ir maksimālais pilsētas izmērs, kur var būt attaisnojams režģa plānojums?, kāpēc Amerika ir pilna ar rock pigeons?, cik lielā mērā baltu ciltis saistītas savā starpā?, u.c. nekādā veidā ne ar izdzīvošanu ne darbu nesaistītām lietām). Un Camino galva ir pilnīgi tukša. Tur notiek visādas dīvainības, bet tas ir kā sapņi. Ir teorija, ka sapņi ir smadzeņu miskastes tīrīšanas mehānisms. Tad nu domas, kas galvā gadās Camino, arī ir miskastes tīrīšana. Un absolūti bezemocionāla. Ļoti pietrūkst šis stāvoklis.
Iekšējais tukšums un izolācija. Izolācija man jau ir Amerikā, bet šī tāda nedaudz cietumnieka izolācija. Camino izolācija ir noguruša cilvēka aiziešana no pasaules, ļoti svētīga padarīšana. Ļauj saprast mūkus un citus dīvaiņus, kas aiziet mežā un zaudē saikni ar ārpasauli.
Camino es nedošos. Vismaz ne tuvākajos mēnešos. Jāmēģina izvilkt līdz nākamajam pavasarim. Un arī sieva man nepiedos, ja es atkal kaut kur viens pats aiziešu, bet Camino divatā ir kā meditēšana grupā - var jau, ja vienam bailes, bet drausmīgi besī tie apkārt sēdošie (es nekad neesmu meditējis ne individuāli, ne grupā, vienkārši pieļauju, ka šāda varētu būt tā sajūta).

šodien atradu, ko rakstīju par Santjago ceļu, kad par to uzzināju - 2009. gada jūnijā (ortogrāfija saglabāta):

Road of san James

Sant Jago ceļš ir drausmīgi interesanta kultūras un biznesa parādība. Tā garums esot 800km un to iet vai nu kājām, vai uz divriteņa (populārākais veids), vai jāšus zirgā. To var iet no sākuma vai no vidus (~400km) vai arī pēdējos 100km. Ceļš iet no vienas baznīcas/apstāšanās vietas, līdz nākamai, kur speciālā pasē tiek ielikts konkrētās vietas zīmogs. Mērķis ir sakrāt visus zīmogus un nonākt Santjago de Compostella. Kājām viss ceļš aizņemot ap mēnesi.
Uz šīs taciņas mēs atradāmies ap 10 minūtēm un mums garām pagāja/pabrauca 6 vai 7 cilvēki, tā ka intensivitāte ir aptuveni skaidra. Tajā ciemā, kur mēs bijām, ir ap 2000 iedzīvotājiem un pāri 50 krogiem. Rādītājs, manuprāt, gana daiļrunīgs. Uz piligrimiem normāli piepelnās. Viņiem gan ir piemērota vesela atlaižu sistēma, bet tik un tā.
Mēs 5 km no šī ceļa iesim jūlijā. Pilar nav īpašā sajūsmā par šo domu, teica, ka karstums viņu nogalinās.

sāpīgi sagribējās uz Camino... un zinot, ka janvārī atkal būšu vietās, kur ir iets cauri, pilnīgi ir sajūta, ka varētu nospļauties par visu un palikt tur un doties...

jau vārījos iepriekš par to, ka Camino ir kļuvis par biznesu un no garīgā ceļa ir pārvērties par materiālo... nu, kājas, mugura, pleci un sirsniņa tam piekritīs, tie izjūt Camino pietiekoši fiziski... un vai vai sagadīšanās vai ne, bet, kad Aldis gāja savu Camino de la Plata, viņš aizgāja no darba burtiski pārdevēja amatā, kaut arī bija tur kaut kāds "vadītājs" amata aprakstā, atnācis mājās kādu laiku slaistījās un paņēmis vienīgo darba piedāvājumu izgāja piecas atlases kārtas un nokļuva milzīgā starptautiskā kompānijā ar regulāru izaugsmi, telefonu, mašīnu, un atbilstošu materiālo atlīdzību... kad es pagājušajā gadā atnācu mājās no Portugāles, manā dzīvē un dzīvoklī ievācās burvīgs radījums (nē, ne kaķis) un palika tur dzīvot... šogad atgriežoties no Spānijas mani gaidīja darba piedāvājums, ko sanāk apvienot ar iepriekšējo, kurā strādāju pēdējos astoņus gadus ar atalgojumu, kas pašreiz trīs reizes pārsniedz iepriekšējo un pēc nākamā pielikuma pārsniegs četras reizes, plus - pēdējās dienas braucu ar jaunu auto - pirmoreiz dzīvē tādu, kurš citiem izsauc skaudību... ne darbs, ne nauda, ne auto man nekad nav bijušas prioritātes un nekad to neesmu uztvēris kā kaut ko svarīgu, šobrīd visvairāk cieš foto, jo nepaliek ne laika, ne enerģijas, ne iedvesmas neko darīt šajā laukā.. bet fakts paliek fakts, Camino katrreiz sagriež dzīvi pa simtastoņdesmit grādiem un lielākoties strādā materiālajā sfērā... ne apgarotāks, ne viedāks, ne kā citādi garīgi bagātāks pēc Camino es kļuvis neesmu... iešu atkal, tad jau redzēs, varbūt no trešās reizes palīdz...

Dienā, kad šķērsojām Portugāles - Spānijas robežu vienā albergē atnācām mēs ar Aldi, krievu pāris un britu tēvs un dēls... savā starpā briti un krievi saprasties nevarēja, jo nebija kopīgas valodas, tāpēc es biju par tulku... vakarā, kad jau daudz vīna bija izdzerts un diskusijas bija kļuvušas pietiekoši atraisītas, lai politkorektums vairāk nebūtu šķērslis, es pajautāju britiem, ko viņi domā par Skotijas atdalīšanos..
- What? Scotland? That's rainy, cold, and pesky place, we don't need them.
- Но у шотландцев же отличное виски, вы уверены, что готовы отказаться от виски?
- Whiskey? Whiskey is good, but I prefer tea.
- Так вы уверены, что Шотландия вам не нужна?
- Absolutely...
- Ок, зен ви тэйк ит

Te nu arī otrā ceļa apraksts... būs vēl trešā daļa, bet to nebūtu ieteicams lasīt tiem, kas vēl nav bijuši Camino, bet apsver domu doties... daudz pārdomu un daudz kritikas... šajā aprakstā jau arī nedaudz iezīmējas, bet šeit tikai ziediņi...

2014. gada Camino dienasgrāmata lasāmā formātā, ja nu kādam nav nekā labāka, ar ko laiku nosist

jau trešo nakti eju camino... katrreiz ar piedzīvojumiem, vai tieku apcietināts pa ceļam, vai apokalipse jānovērš, dažādi raksturīgi un neraksturīgi Ceļam notikumi... nelaiž vaļā... šodien jau čekoju interenetus par kājāmgājēju maršrutu caur Toskānu uz Romu... no good...

pagājušajā gadā mani gandrīz notrieca ātrvilciens, šogad mani notrieca mašīna

Iz ceļojuma dienasgrāmatas: [23.09.2015. 16:40/ Santiago de Compostella] Camino ceļš ir plāksteriem kaisīts. Bet šie ir plāksteri nāk no slikto piligrīmu kājām. Labie piligrīmi savu noplīsušo plāksteri liek kabatā un nes līdz tuvākajai miskastei.

[pirms pagājušā camino, biju sagatavojies mirt tajā, un man gandrīz izdevās]

15.04./19:35 Golega
(..)Pēc tam, kad pa šortkatu izkļuvām no pilsētas, es sastapos ar nāvi. Gandrīz. Starpā bija ne vairāk, kā viena sekunde un ja es nebūtu pagriezis galvu īstajā mirklī, kas zin. Mēs gājām pāri vilciena sliedēm. Es gabaliņu aiz Alda. Vīrietis mēģināja mani apturēt, bet nepaspēja. Izdzirdēju, ka vilciens signalizē, pagriezu galvu un redzēju, kā pāris metru attālumā man tieši virsū nesas ātrvilciens. Es lecu un kad atskatījos, vilciens jau bija garām. Vēlāk ar Aldi ņirgājāmies, ka pēc multiversu teorijas kādā no visumiem mani sabrauca un Aldis ar nazi skrubināja no sliedēm un betona mana galvaskausa fragmentus, lai salasītu manus matus priekš Santas. Šai dienā bija vēl vairākas tikšanās ar nāvi – sākumā pa ceļam bija daudz upes vēžu dažādās sadalīšanās stadijās, Alcanhoes pilsētiņā nonācām bēru procesijas vidū, uz ceļa vienā vietā bija beigts jenots, otrā kaut kas liels, baltu spalvu un nenosakāms. Vienreiz katafalks ar zārku pabrauca mums garām uz serpantīna, otrreiz Valde de Figueira piebrauca mums klāt, apstājās, izkāpa vīrietis, domājām, ka pie mums, bet viņš kaut ko lika pie mājas sienas. Katafalkā aizmugurē bija koka zārks. Jā, starp citu, nekur neesmu redzējis tik skaistus kapus, kā Portugālē. Praktiski katrā mazākajā pilsētiņā ir tādi kapi, ka var ekskursijās braukt. Nu jā, un no nāvītēm vēl vienā vietā bija čupā sakritušas divas zīlītes un zvirbulis. (..)

23/04/2014/ 17:20 Grijo
20[nesalasāmi]20 Kaut kāds krogs kaut kur Grijo nomalē

Novērojumi par Portugāli – jo vairāk tuvojamies Porto, jo vairāk parādās kartupeļu tīrumu, līdz Coimbrai saskaitīju tikai divus, tagad jau teju visi. Bet citruskoku kļūst aizvien mazāk. Pēc Lisabonas bija daudz skaistu māju ar flīzēm, bet tad bija posms, kad palika ļoti reti, tagad – tuvojoties Porto, kļūst aizvien vairāk. Reliģiskas un debilas futbolbumbu skulptūras sāk aizstāt simpātiskāki un mazāk simpātiski dāmu plikņi. Arī flīžu motīvos sāk parādīties romantiskas ainas. Arvien vairāk cilvēku ielās. Sievietes mazgā veļu baseinos, skraida bērni, vīri, kā jau visur – dzer krogos. Cilvēki joprojām atsaucīgi un piedāvā palīdzību pat, ja tā nav nepieciešama. Ja tu, cilvēks, stāvi pie krustojuma ar mugursomu un spieķi un skaties telefonā, noteikti pienāks kāds večuks un parādīs nepareizu virzienu (ne aiz ļauna prāta, viņi zina ceļu uz nākamo pilsētu pa trasim bet nav nojausmas, kur ved camino. ( par to, kā mums gāja Porto, un kā bezpajumtnieku iespaidā uz labo pusi mainījās domas par to )

12.04.2014 15:50 Stansteda UK

(..) Nu jā. Lisabonā mums palikt nav kur, jo es nebiju saņēmis mailu, kur Aldis rakstīja, lai nobūkoju hosteli. Nu, līdz Lisabonai vēl ir 5 stundas, so, laika domāšanai… ( un tālāk par to, kā mums gāja Lisabonā, un par pirmajiem iespaidiem no Portugāles un Lisabonas )

20/04/2014 / 15:00 Mealhada

(..) No pilsētas izgājām ātrāk, kā bija domāts un gandrīz visu ceļu sanāca iet pa asfaltu. Kādā nelielā ciematā mums izsoļoja tipisks ārietis. Vācietis, ļoti laba agļu valoda, perfekti skūts, frizūra – neviens matiņš neizsitas, drēbes, soma, viss tā, ka nav kur piekasīties. SS forma piestāvētu perfekti. Vēlāk mēs ar Aldi visu ceļu mētājām jociņus un izdomājām, ka varētu spēlējot uz vainas apziņas, pieprasīt sāpju naudu par mūsu it kā koncentrācijas nometnē bojā gājušo vectēvu. Vācietis esot izgājis no Lisabonas tajā pašā dienā, kad mēs, bet gājis caur Fatimu. Teica, ka bija to vērts. Un mēs esot pirmie piligrimi, ko viņš satiekot Santiago virzienā. 2012. gadā viņš esot gājis franču ceļu. Viņš palika pīpēt un čilot, bet mēs aizgājām uz priekšu. Nokliedzās pakaļ, lai pagaidām viņu nākamajā krogā. (..)
( ar Frenku mēs vēl tikāmies )

21:45 [24/04/2014 Porto]
Nedaudz saistošās statistikas:
Alkohols:
1. diena – 1 pudele sarkanvīna (Lisabona)
3. diena – 1 pudele sarkanvīna rezultējās drausmīgās paģirās (Santarem)
5. diena – 1 pudele sarkanvīna rezultējās drausmīgās paģirās (Thomar)
8. diena – 1 pudele jauna vietējā sarkanvīna un viena glāze portvīna (Mealhada)
10. diena – 1 glāze baltvīna atnākot, 1 glāze portvīna (Oliveira de Azameis)
11. diena – baltvīna un sarkanvīna neskaitāmas glāzes, bija arī portvīns, vakarā pilnīgs pālis (Grijo)
12. diena [tekošā] – 3 [nosvītrots] 4 portvīna pudeles, 1 baltvīna pudele, 1 vino verde pudele uz trijiem. Neskaitāmi drinki pa ceļam sākot ar portvīnu septiņos no rīta. Tagad ejam uz bāru. (Porto)
Atstāju brīvu vietu, jo vēl pāries dienas palikušas.
13. diena – 1 pudele baltvīna no rīta

20/04/2014 / 15:00 Mealhada [astoņas dienas ceļā]
Nedod mieru viena mīkla – kur ir portugāļi un bērni, pārsvarā mēs redzam suņus, dažreiz pensionārus.

18/04/14 /16.30 kaut kur aiz Alvarge [vispār jau Alvorge, un vieta saucās Vale Florido]
(..)Lietus nelija, kaut arī ūdens gaisā bija ļoti daudz. Šķiet, ka tā bija skaistākā dūmaka, ko es jebkad esmu redzējis. Arī ceļš, kad nogāja no asfalta, bija labākais so far – nelielas taciņas caur mežiem, aizaugušām sādžām, ļoti daudz drupu, ļoti daudz akmeņu, ļoti daudz ziedu un bieza bieza dūmaka. Domas klīda galvenokārt pa to, ka lielākā daļa no tā, kas mūs uztrauc ikdienā, ir viens vienīgs vanitas. Un viss dzīvē ir vanitas, tāpēc jāmēģina dzīvi tvert vienkāršāk. Viss ir pārejošs un visi ir mirstīgi. (..)( apmēram šādi )