Adon ([info]lord) rakstīja,
@ 2015-09-09 22:44:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:Ceļš

par Lisabonu
12.04.2014 15:50 Stansteda UK

(..) Nu jā. Lisabonā mums palikt nav kur, jo es nebiju saņēmis mailu, kur Aldis rakstīja, lai nobūkoju hosteli. Nu, līdz Lisabonai vēl ir 5 stundas, so, laika domāšanai…

22:00 Lisabona

Pirmie iespaidi no iluminatora – Lisabona ir milzīga. Pirmie iespaidi pilsētā – ārkārtīgi gaumīgs dizains un arhitektūra. Viss ļoti harmoniski un skaisti. Pilsētā ir daudz pieminekļu, taču nevis cietušajiem, kā tas ir pieņemts pie mums, bet uzvarētājiem. Nošokēja autobusa šoferis, kurš runāja angļu valodā un zināja, kur mēs gribam nokļut. Izkāpjot no autobusa mums piedāvāja marihuānu. 10 minūšu laikā marihuānu mums piedāvāja 3 reizes. Tā kā es nebiju norezervējis hosteli, tad primārais bija atrast hosteli. Paklīdām pa sānu ieliņām un atradām ārkārtīgi mīlīgu bāru ar ļoti skaistu bārmeni, kur Aldis tika pie vaifaja un atrada pāris hosteļu variantus, kurus tagad iesim pārbaudīt. Pagaidām Lisabona raisa ļoti labas sajūtas, silti sēžot laukā un dzerot Vino Verde, kuru ļoti rekomendēja Aija. (..) Nu jā, ļoti daudz patiešām skaistu meiteņu. Un samērā daudz arī samērā gaišu eropeīdu.
O, 4!

13.04.2014. 13:58 Vilciens uz Alhambra

Jā, čītojam, braucam ar vilcienu!

Vakar vakars izvērsās ļoti jauks. No Riccardo bāra, kur sēdējām, aizgājām uz hosteli ar nosaukumu Equity Point, kas izrādījās absolūti burvīgs. Paņēmām gultas vietas 12 gultu dormitorijā, nometām somas un devāmies uz pilsētu. Sākotnēji bija doma iesēst kādā bārā, taču mūsu gadījumā tā būtu gan laika, gan naudas šķiešana. Nopirkām pudeli vīna un nedaudz paklīduši apmetāmies kādā parkā uz soliņa. Pilsētā pārsteidza tas, ka teju puse no mājām ir ar flīzētām fasādēm, kas ir nežēlīgi skaisti – gandrīz kā atklātnītēs no Portugāles.
Otra lieta – street art ir no subkultūras pacelts praktiski kultūras līmenī. Ļoti daudz ļoti labu strītārtu, daļa pat speciāli izgaismoti. Protams, pietiek arī locekļu un tizlu tāgu. Sestdienas naktī neviens neguļ, ielas ir pilnas tautas, cilvēki dzer un pīpē un regulāri ir jūtama marihuānas saledenā smaka. Nēģeri cenšas notirgot dažādus tizlumus, marihuānu piedāvā visu rasu, vecumu, un izskatās, ka arī sociālo slāņu pārstāvji. Un galvenais – visi, pie kā vēršamies, runā angliski. Bezpajumtnieki guļ turpat uz ielas un tādu ir ļoti daudz. Viss pilsētas centrs ir viena vienīga bohēma. Hostelī atgriezāmies pēc vieniem, izrādījās, ka visu laiku staigājām apļos pavisam blakus savam hostelim. Mūsu istabas biedri visi bija pilsētā un dzēra. Miegs bija dziļš un salds un pirms astoņiem jau bijām uz kājām, paēdām brokastis un devāmies meklēt katedrāli. Un aizgājām pilnīgi pretējā virzienā. Riktīgu gabalu nogājuši rezultātā nonācām izejas punktā, tad gan noorientējāmies un izrādījās, ka no vakardienas autobusa izkāpām 5 minūšu attālumā no hosteļa. Pagājāmies pa gājēju ielu, priecājoties par apkārt valdošo sirreālismu, teiksim, vīrietis uz divriteņa ar 4 vai 5 suņiem, bezpajumtnieks. Izgājām pie jūras līča un apstulbām no plašuma. Triumfa arkas un viss tāds, smuki. Vēl nedaudz klīduši tomēr atradām katedrāl. Celta 12. gadsimtā, absolūti fantastsks viduslaiku gotikas piemērs. Jautājām par credentials un beigās priesteris… (šeit mēs izkāpām no vilciena)

13.04.14. 21:30 Azambuja
… kas izskatījās pēc kardnāla (vismaz viss par to liecināja) palūdza uzgaidīt un drīz vien mums atnesa svētceļnieku pases ar pirmo zīmodziņu. Protams, ka mēs nepajautājām, ko darīt tālāk, tāpēc gājām meklēt tūrisma informāciju. Es pilnīgi loģiski izspriedu, ka informācija būs pilsētas augstākajā punktā – cietoksnī. Tā nu mēs uzsākām ceļu kalnā. Mums norādīja, ka tūrisma informācija ir jāmeklē lejā, vietā, kurai mēs šodien jau divas reizes pagājām garām, vai vietā, kur gājām garām vienu reizi un trešais variants – kur pagājām garām divas reizes. Tā nu devāmies atpakaļ no kalna lejā. No pirmā tūrisma centra mūs atšuva un piedāvāja iet uz kādu no diviem citiem tūrisma centriem. Otrā meitene godīgi atbildēja, ka tūrisma informācijā noteikti neko tādu nezinās. Nojausma par to, ka tāds Camino pastāv ir daudziem, taču neviens neko īpaši nezina. Meitene parādīja, kur ir tuvākā baznīca, kur varētu būt atbildes uz mūsu jautājumiem un kurš ceļs ved mums vajadzīgajā virzienā, ja nu nolemjam paši doties. Baznīcu meklējot apgājām pusi centra kāpjot augstos kalnos, domāju, ka veltījām tam vairāk par stundu. Baznīcu tā arī neatradām, tāpēc iegājām pirmajā, kas gadījās pa ceļam. Tur mums arī pateica, ka jāiet uz to pašu baznīcu, kuru nosauca meitene tūrisma centrā, un izrādījās, ka mēs no tās esam puskvartāla attālumā, un kvartāla attālumā no tūrisma centra, no kurienes sūtīja uz konkrēto baznīcu. Bez tās norādīja vēl uz kaut kādu casa de misericordia, kur arī varētu zināt atbildes uz mūsu jautājumiem. Īstajā baznīcā neviens nerunāja angļu valodā un bija bez dažām minūtēm 12, sākās pūpolsvētdienas mise, kas, būtībā, nozīmēja, ka nevienā baznīcā mēs līdz trijiem vairāk neko neuzzināsim. Aizgājām uz casa de misericordia, taču no turienes mūs padzina un teica, lai ejam uz to baznīcu, no kuras mēs sākām. Aldis arvien aktīvāk mazdūšīgi piedāvāja braukt ar vilcienu uz tuvāko albergi, iečekoties un atpūsties. Nolēmām, ka jāpaēd un vaifajā jāsameklē kaut kāda informācija par mūsu tālāko likteni. Aiz pagrieziena mūs gaidīja jauns pārsteigums – mēs atradāmies tieši tajā vietā, no kuras sākām ceļu astoņos no rīta. 4 stundu laikā mēs krustu šķērsu izstaigājām visu centru, taču absolūti viss bija pilnīgi blakus, un ja mazliet labāk pazītu pilsētu, jau ap deviņiem būtu ieguvuši svētceļnieku pasi un visu nepieciešamo informāciju. Paēdām lētā kebabnīcā, palietoājām internetu un mazdūšīgi devāmies uz staciju.



(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?