par Porto
23/04/2014/ 17:20 Grijo
20[nesalasāmi]20 Kaut kāds krogs kaut kur Grijo nomalē

Novērojumi par Portugāli – jo vairāk tuvojamies Porto, jo vairāk parādās kartupeļu tīrumu, līdz Coimbrai saskaitīju tikai divus, tagad jau teju visi. Bet citruskoku kļūst aizvien mazāk. Pēc Lisabonas bija daudz skaistu māju ar flīzēm, bet tad bija posms, kad palika ļoti reti, tagad – tuvojoties Porto, kļūst aizvien vairāk. Reliģiskas un debilas futbolbumbu skulptūras sāk aizstāt simpātiskāki un mazāk simpātiski dāmu plikņi. Arī flīžu motīvos sāk parādīties romantiskas ainas. Arvien vairāk cilvēku ielās. Sievietes mazgā veļu baseinos, skraida bērni, vīri, kā jau visur – dzer krogos. Cilvēki joprojām atsaucīgi un piedāvā palīdzību pat, ja tā nav nepieciešama. Ja tu, cilvēks, stāvi pie krustojuma ar mugursomu un spieķi un skaties telefonā, noteikti pienāks kāds večuks un parādīs nepareizu virzienu (ne aiz ļauna prāta, viņi zina ceļu uz nākamo pilsētu pa trasim bet nav nojausmas, kur ved camino.

24/04/2014 / 20:00 Porto

(..) kad nokļuvām Porto pirmajā kafejnīcā Frenks pasūtīja baltvīna pudeli. 12 dienā es jau biju pietiekoši iereibis muļķībām. Kamēr dzērām, Aldis aizskrēja iečekot vienu hosteli un izrādījās, ka viss ir aizņemts un tur arī izstāstīja, ka nav īpašas nozīmes meklēt ko citu, jo tāpat gan jau viss būs aizņemts, jo uz 25. aprīli (atbrīvošanas dienu) un Porto esot sabraukusi visa Portugāle. (..)

25/04/2014/ 17:00 Porto

(..) Izskatās, ka šīs būs ļoti garlaicīgas dienas Porto. Bet rīt esmu apņēmies doties uz pilsētu un pie bārbera. (..) tualetēs atšķiras ūdens nolaišanas sistēmas un ~50km no Porto un pilsētā tai skaitā sāka parādīties apaļi kloķi, ūdens nolaižas pagriežot to pulksteņrādītāja virzienā. Un kādus 100 km iepriekš pazuda bidē, kopš tā laika neesmu redzējis nevienu.
Porto pati par sevi pagaidām neatstāja labu iespaidu – centrā ir monumentāla arhitektūra un tas ir ļoti skaisti, taču tas ir visās vecajās dienvidu pilsētās, tāpēc žoklis bruģi gluži nesasniedz.
Pārējā pilsēta ir garlaicīga un pelēka. Prātā nāk salīdzinājums ar Rīgu, kur arī ir jauks centrs, taču ārpus tā galīgi nav ko darīt. Lisabona patika daudz labāk, jo tā bija vērienīga un krāšņa, un šeit tikai viegla atblāzma. Pat marihuānu šeit piedāvāja tikai pāris reizes un ta izskatījās, ka tīri pieklājības pēc – aiz cieņas pret manu bārdu. Ir palicis viens vakars un divas dienas, lai manas domas kardināli mainītos. Man patiktu, ja mainītos.
Flīzes Porto arī tā ļoti nosacīti. Teju katrā ciematiņā ap Lisabonu bija krāšņākas flīzes uz pamestām, pussabrukušām mājām, kā šeit pilsētas centrā. Un jā, pilsētas centrs ir samērā neliels. Ir skulptūras, kas mani uzrunā, parki arī izskatās jauki. Gotiskās un romāniskās arhitektūras elementi priecē aci. (..) Iespējams, ka aiziešu uz fotogrāfijas muzeju.


26/04/2014/ 20:00 Porto

(..) Atkal atgriezāmies hostelī nomest mantas (te tie attālumi baigi nelieli tomēr), nolēmām paēst pusdienas, pēc tam Aldis nolēma pačilot un es aizgāju uz fotogrāfijas muzeju. Tas izrādījās viens no drausmīgākajiem muzejiem, kuros es jebkad esmu bijis. Absolūti dezorganizēts, norādes neizprotamas, sanāk n-tās reizes iet cauri vienām un tām pat zālēm maldoties. Fotogrāfijas varbūt vietējiem būtu saprotamas, taču nekādu izcilu māksliniecisko vai vēsturisko vērtību tajās nesaskatīju. Izskatījās, ka ir vis kaut kas sagrābstīts bezsakarā, taču īsti sajēgas nav. Fotogrāfiju nebija daudz un tā īsti laikam neviena īpaši nepiesaistīja uzmanību, instagrams interesantāks. Vai arī fotogrāfija mani absolūti nesaista, kā žanrs. Vienīgā saistošā ekspozīcijas daļa bija fotokameru kolekcija, taču arī tā neaizrāva, jo nebija ne aprakstu, ne specifikāciju – labākajā gadījumā – nosaukums, gads un inženiera vārds, daļa no kolekcijas likās vāji pamatota un man mājās tas pats pats plauktos putekļus krāj. Bet bija arī interesantas lietas, kuras gan, bez apraksta atkal nav nekas vairāk, kā smukas kastītes ar podziņām. Smukas kastītes, taču pilnīgi bezjēdzīgas. No muzeja iegāju otrajā skaistākajā grāmatveikalā pasalē, taču neaizrāva nedz interjers, nedz saturs. Aizgāju, pamodināju Aldi un devāmies pastaigā pa Porto. Viens no mērķiem bija tikt vaļā no spieķa. Ienesu to katedrālē kāzu ceremonijas laikā, klusītēm noliku stūrītī un aizgāju. Ja arī atgriežoties to vairāk neatradīšu (un protams, ka tā arī būs), ļoti ceru, ka to neizmetīs un kādam tas noderēs. Tas bija ļoti labs spieķis. Patiešām ļoti labs, un man bija žēl no tā šķirties, pat meklēju veidu, kā to varētu aiztransportēt uz Latviju. No katedrāles devāmies uz Ribieru, kas Porto ir alternatīva Maskavas Арбат’am. Daudz skaistu skatu, izstaigājām daudzas mazas ieliņas ar samērā nabadzīgām mājām un neatkārtojamo dienvidu kolorītu. Vienā brīdī konstatējām, ka esam nokļuvuši gandrīz pie paša hosteļa.
Devāmies pretējā virzienā, nopirkām vīnu un meklējot vietu, kur to nokonsumēt, iebridām Kristāla pils parkā un lokalizējāmies vienā no soliņiem. Apkārt bija tūkstošiem (laikam) skautu no abiem dzimumiem. Smukas skulptūras un pārziedoša magnolija virs galvām, tās ziedlapas un putekšņlapas krita klēpī un uz galvas. Parkā īsti nedzērās, tāpēc nolēmām doties uz pilsētu, t.i., uz hosteli. Tā kā nezinājām, kur atrodamies, devāmies vienkārši taisni un pēc kāda kilometra izgājām pavisam netālu no hosteļa (..)

27/04/2014/ 18:00 Porto

(..) Bija doma, lai nekvernēt visu dienu hostelī, iziet city walking tour, kaut arī visu centru esam n reizes izstaigājuši krustu šķērsu. Gājām meklēt šo te tūru, taču neatradām, tad mums ieteica citu variantu – aiziet uz modernās mākslas muzeju. Kājām stunda. Piedevām – var tikt iekšā par brīvu – kas gan vēl var būt vajadzīgs baltajam cilvēkam no Austrumeiropas. Mums rūpīgi uzzīmēja maršrutu, izrādījās, ka vēl nedaudz tālāk ir kārtējais kaut kāds vienīgais pasaulē parks ar izeju uz okeānu. Nu, mēs nebūtu mēs, ja ietu pēc noteikta maršruta, tāpēc devāmies kā sanāk.
Un labi, ka tā – ļaužu pilnās ielas un flīzētās mājas drīz vien nomainīja daudzstāvu mājas, gruveši, pamestas mājas, izlauzts asfalts, nonācām pie vienas nožogotas pļavas, no kuras nāca laukā dīvaina izskata cilvēki. Kad gājām garām, radās sajūta, ka esam pie kādas kopmītnes. Gar žogu pie nogāzes bija rindās salikti matrači, segas, dažādi sadzīves priekšmeti un bija pilns ar cilvēkiem. Protams, visi izskatījās atbilstoši žanra noteikumiem. Nedaudz žēl, ka nenobildēju šo sirreālo skatu, taču kas zina, varbūt tieši tas paglāba manu veselību. Pagājām nedaudz tālāk un draudzīgi nolēmām, ka šeit gan mūs visdrīzāk piekaus – skats bija kā paņemts no kādas britu filmas par gangsteriem vai narkomāniem. Visas ielas garumā bariņi ar atbilstoša paskata jauniešiem, visi met uz mums vērtējošus skatienus. Es kedās, armijas biksēs un plīša džemperī ar kapuci, un ja vakar nebūtu nogriezis bārdu un matus, izskatītos gana atbilstoši, nodeva vienīgi gaišā ādas krāsa, pārējie šeit pārsvarā bija melnie vai ļoti tumsnēji. Aldis gan izskatījās kā no modes kataloga izkāpis – jaunā vakardien nopirktā vējjaka un polo krekls, baltas bikses un švītīgas kurpes, un vakarā nocirpās – ļoti neat frizūra, un noskuvās. Domāju, ka viens viņš gan jau tik viegli neizietu.
Mēs izgājām. Nedaudz uz priekšu bija žēlsirdības māsu busiņš, kur vietējām dāmām deva dzert kaut kādas tabletes. Un tad negaidīti nonācām atpakaļ pie civilizācijas.
Aizgājām uz modernās mākslas muzeju un izrādījās, ka bezmaksas ieeju esam nokavējuši par kādām 3 – 5 minūtēm. Ilgi nedomājām, ka 7EUR par moderno mākslu kaut kur Porto maksāt būtu dīvaini, un devāmies uz pilsētas parku. Parks izrādījās ļoti dīvains – tur, kur nebija priekšā koki, apkārt bija redzami industriāli objekti un grausti. Bet parks bija milzīgs un ļoti jauks. Vienā no dīķiem pie paša krasta izklaidējās 3 milzīgas – gandrīz metrīgas zivis – 2 oranžas, viena balta un 1 spilgti zila ar sarkanbaltām spurām, un krastā bija zosu bars ar vismaz 3 dažāda laika metienu mazuļiem. Ļoti interesanti putni novērojumiem. Izskatījās, ka [nesalasāmi] uzvedība lielā daļā filmu un datorspēļu ir nospiesta no zosīm. Vēl parkā bija ārkārtīgi savdabīga un gandrīz tīra tualete.
No parka aizgājām uz okeānu. Uz mola viena meitene ar 70-200 L F4 centās bildēt meiteni baltā garā kleitā un es cīnījos ar vēlmi pieiet un parādīt, kā vajag, jo meitene riktīgi lažoja, jo apstākļi bija bildēšanai ļoti sarežģīti. Jau gandrīz padevos un būtu gājis, ja Aldis nebūtu vilcis projām.
Tā nu gar okeānu un upes krastu atgriezāmies hostelī – pastaiga kopā aizņēma 5 stundas. Tagad ir sajūta, ka ja mani izmestu dajebkur Porto – es spētu uzreiz noorientēties un atrast izeju. (..)