par Jud Süss un vācu paššaustīšanu 70 gadu garumā
viena no lietām, ko es nekad neesmu sapratis un arī nesapratīšu - kāpēc ir jācieš par kāda cita grēkiem... vācu paššaustīšana par to, kas 40-to gadu sākumā notika Eiropā, un īpaši - attiecībā uz jūdiem, man nekad nebūs saprotama... man ir grūti uz sitienu izdomāt, kurai tautai nav kauna traipu vēsturē, vai arī kā tāda, ko skatoties no mūsdienu rietumu humānisma viedokļa, nebūtu nosodāms.... tā ir vēsture, no tās mēs mācamies, bet vērtēt - labi vai slikti tas bija, manuprāt, nav īsti korekti dzīvojot šajā kultūrvidē un šajā laikmetā... teiksim, Krievija un ASV arī šobrīd dara lietas, kuras no humānisma viedokļa liekas šausminošas, taču nemaz nejūtas par to slikti, tieši otrādi - tautas lepojas par to... kaut vai militārisma kults abās lielvalstīs, "svētā" piemiņa par otro pasaules karu Krievijā, tautas aktīvais atbalsts cīņai pret mistisku terorismu kaut kur otrā pasaules galā... vakar noskatījos Captain Phillips - filma ir ļoti labi uzņemta un neskatoties uz to, ka neesmu šāda veida filmu un Toma Henka fans, skatījos ar interesi... manī ļoti asas emocijas izraisīja tas, kā situāciju atrisināja specdienesti... filmā gan galvenais varonis arī it kā pārdzīvoja par šādu atrisinājumu, taču filmas gaitā bija redzams, ka apzinās, kā tas notiks un vairāk vai mazāk aktīvi palīdzēja specdienestiem nonākt pie konkrētā atrisinājuma... Krievijā pastāv armijas snaiperu kults - snaiperis ir tas, kurš cīņā nogalina lielāko skaitu cilvēku skatoties tam sejā... dažādu bumbu un masu iznīcināšanas ieroču operatori vienkārši spiež podziņu, savus upurus, lielākoties nemaz neredzot, tāpēc šos cilvēku nopelnus reti atceras tauta... šobrīd tuvojoties devītajam maijam pilns runets ir par stāstiem par kara zvērībām un arī par to, kā specdienestu komandas deviņdesmitajos gados iznīcināja veselus ciemus potenciālo ienaidnieku... un tauta lepojas ar saviem varoņiem... bet vācu tautai ir iedzīts komplekss, ka tas, ko darīja nacionālsociālisti otrā pasaules kara laikā, ir kauna traips... esmu runājis ar vāciešiem, kuri to patiešām uztver gandrīz kā savu vainu... uzvarētājvalstis ir uzspiedušas kompleksu, no kura vēl velnszincik paaudzēm būs jācieš... zīmīgs piemērs uzvarētājvalstu attieksmei - pirms dažām dienām Krievijā bija izcēlies skandāls, kad kāda TV raidījuma feisbuka lapā parādījās Gebelsa izteikums citu autoru starpā, par ko visa reklāmas nodaļa tika atlaista no darba... šķiet absurdi, bet vārda brīvība joprojām ir tukša skaņa tādās valstīs kā Krievija, ASV, Vācija un citas, it kā samērā demokrātiskas un rietumnieciski domājošas valstis...

nu jā, tā tāda atkāpe par sasāpējušo pie tā, ka noskatījos manā izpratnē burvīgu filmu Jud Süss - Film ohne Gewissen par aktieri Ferdinandu Marianu, Gebelsu un filmas Jud Süß tapšanu... diemžēl pašu Jūdu Zusi es nekur neatradu, runā, ka esot aizliegta, un izskatās, ka arī aizmirsta, neskatoties uz to, ka, teiksim, Mūžīgo Žīdu var atrast jebkurā pat mazākajā torenttrakerītī... filma kopumā ļoti patika pat neskatoties uz nepārprotamo attieksmi, Morics Beibtrē spīdoši nospēlējis Gebelsu un man šobrīd pat grūti iztēloties labāku aktieri šai lomai... skatīties labāk ar subtitriem, jo arī valoda šai filmā ir to vērta, lai dzirdētu pat ja nesaprotat vācu valodu...

pēdējā laikā man ir radusies sajūta, ka vācieši pēdējos desmit gadus taisa tikai filmas par otro pasaules galu un par to, cik slikti uzvedās vācieši, bet mani mulsina tas, ka ir gana daudz manā izpratnē ļoti spīdošas filmas, piemēram - Vier Minuten, Rommel, Hotel Lux, Die Fälscher, varbūt vēl kādu aizmirsu...

nu jā, runājot par lielvarām, šobrīd skatos The Fifth Estate par Juliānu Asanžu... pati Asanža personība man nekad nav simpatizējusi, kaut arī doma par informācijas atvērtību, sevišķi nesmukās informācijas, kuras publiskošana varētu mazināt amatpersonu un militāristu patvaļas, man vienmēr ir likusies pievilcīga, bet Asanžs kā personība man vienmēr ir licies tipisks revolucionārs, kas taisa revolūciju revolūcijas pēc...