par Grīnveju un katarsi
katrreiz skatoties Grīnveja jaunās filmas, ir sajūta, ka nu tagad viņš ir pavisam sasniedzis satori... un katra nākamā filma stipri pārspēj visas iepriekšējās... Grīnvejs nav mans mīļākais režisors un pat nav starp mīļākajiem, tāpēc arī viņa filmām īpaši neekoju, taču katrreiz skatos ar iedziļināšanos (nevis bekgraundā, kā tas ir ar 98% filmu) un lielu baudu... tad nu lūk - kā parasti netīšām pie manis nonāca Goltzius and the Pelican Company, un atkal bija šoks... ļoti pozitīvs šoks... es nespēju saprast, kā mūsdienās, kad viss kino tiek taisīts tikai un vienīgi komerciālos nolūkos, ievērojot visas iespējamās cenzūras, aizliegumus, un citas rietumu pasaules muļķības, var uzņemt ko tādu...

lielākā daļa manu iecienītāko režisoru uz vecumu aizgāja popkultūrā un klišejās, banalizējās un sāka atražot paši sevi... Grīnvejs arī sevi atražo, bet dara to meistarīgi, nenolaižoties līdz banalitātēm, necenšoties izpatikt... tā vismaz liekas viņu skatoties...