par humānismu...
un vēl man liekas, ka, lai ko arī neteiktu sociologi un citi ...logi, mēs pārdzīvojam humānisma laikmetā... masu mediji mūsos ir ieaudzinājuši līdzcietību un izskauduši vienaldzību... mēs raudam par kino redzēto nereālo cilvēku nereālajām ciešanām, mēs zinām kā jūtas bērni, kā jūtas sievietes un vientuļie vīrieši, mēs dziļi izjūtam nēģeru un pediņu diskrimināciju un raudam un pārdzīvojam par mirušām slavenībām, par kurām līdz nāvei neviens nekad nebija dzirdējis, un bojāgājušiem cilvēkiem dabas katastrofās un teroristu uzbrukumos citā pasaules pusē... nez vai mēs šodien varētu mierīgi noskatīties uz eksekūcijām un jūsmot par gladiatoru cīņām, uz asinīm mēs spējam noskatīties tikai ekrānā... mēs nekad nespēsim sodīt bērnus vai iesist sievietei... šis ir laikmets, kad vienīgā fiziskā vardarbība, kuru mēs varam atļauties notiek ekrānā - kino, datorspēlēs vai TV raidījumos... šis ir laikmets, kad uz cilvēkiem mēs spējam iedarboties tikai emocionāli... mēs spējam novest mīļotos līdz sirmiem matiem un pašnāvībām, aizbildinoties ar humānistiskām un hz vēl kādām idejām un uzskatot, ka tas viss ir normāli, bet mēs neatļaujamies nodarīt fiziskas sāpes... un mēs ļoti aktīvi izjūtam garīgās..

ai, kā vienmēr, sāku rakstīt vienu, a sarakstīju kaut ko pavisam citu... danuna..