par to, ka viss ar laiku nāk, bet nekad savā laikā...
Peļevins grāmatā "T" izvirza koncepciju, ka cilvēks ir literārs tēls un tā dzīvi raksta pat ne viens autors, bet vesela autoru komanda, kurā katrs autors atbild par kādu citu dzīves aspektu... tad nu man pēdējos mēnešos ir sajūta, ka manas dzīves notikumus pēdējā laikā raksta kaut kāds pārgribējies pusaudzis, kura priekšstats paradīzi zemes virsū ir veidojies no Hjū Hefnera pīāra, un viss pat būtu labi, ja vien emocionālo pusi nerakstītu kāds vecs un bārdains vīrs, kurš savā dzīvē jau visu ir pieredzējis, no visa ir noguris un sapņo tikai par to, lai tiktu no visiem vaļā un aizietu dzīvot mežā...