lmr

19:27: esmu pārvērties par saviem kāju īkšķiem.

ar apaviem man vienmēr ir bijušas problēmas. bērnībā tos vienmēr nopirku par lielu, to purngalos bija vates piciņas, tagad vienmēr nopērku par mazu. šoreiz biju sev svēti apsolījies nopirkt apavus, kas man der. nopirku, aiznesu mājās, uzvilku. šķita tā kā par lielu, par vieglu tā staigāšana, nejutos vairs tik stabils kā veikalā. aiznesu atpakaļ, paprasīju pusizmēru mazākus, uzvilku - īstie.

tomēr nav īstie, bet nu jau par vēlu nest atpakaļ, esmu tajos jau bridis, un zolē pamanījās iedurties izlūzušas flīzes gabaliņš.

kad dodos meklēt jaunus apavus, mans skatiens vienmēr lēkā pa garāmgājēju apaviem. tur tas lēkā arī tad, kad pašam kājās ir jauni. es skatos, kur apavu formā izspiežas viņu īkšķi, kā apavi uz viņu pēdām pārvietojas, kur tie lokās. man šķiet, ka es mēģinu tur saskatīt to, kā apavam uz manas kājas būtu jājūtas un jāizskatās, jo godīgi sakot - es nemaz nezinu. man nekad nav bijuši apavi, kuros esmu juties ērti, laika gaitā es vienkārši vairs neievēroju, ka tie ir neērti. es arī īsti nesaprotu, kāpēc es mēģinu kaut ko saprast, skatoties uz svešinieku kājām, ja mans ķermenis taču pats dod visas atbildes - der vai neder, atbildei jābūt manu pēdu sajūtās. un kāpēc esmu pieņēmis, ka manis vērotās svešinieku pēdas ir labs piemērs? var taču būt, ka viņi paši staigā sakostiem zobiem vai paklūp ārpus mana skata.

es apjūku pie izmēriem. mani pārsteidz to atšķirības. kā tas var būt, ka uz vienas kājas mans ziemas zābaks ir vienā izmērā, bet jaunā kurpe otrā kājā divarpus izmērus lielāka? atbilde ir pilnīgi vienkārša - tā var būt, un pēda arī māj ar galvu - jā, es tiešām esmu tik liela, tā var būt, kļūda ir ciparos! bet prāts pēdai uzbrūk ar kauna sajūtu no bērnības, kad klasesbiedrs pateica, ka manas kedas man izskatoties par lielu (tās arī bija par lielu), ar kauna sajūtu, kad ciemojoties novilku apavus un kopā ar pēdu izvilku zeķei klāt pielipušos vates gabaliņus. mans prāts man uzbrūk arī ar pieradumu. ar to, ka man patīk šņores sasiet cik cieši vien varu, un man arī patīk vieglītēm apavos sajust īkšķi. man patīk apzināties, kur beidzas apavi. (reizē man arī šķiet, ka apavos, kuros jūtu īkšķi, man ir sliktāka līdzsvara izjūta, un galvā dažkārt uzpeld attēls ar ķīniešu foot binding) pēdas ir tās, kuras dienas laikā pieskaras virsmām visvairāk, man šķiet, ka tām jābūt precīzām, un kā tās var būt precīzas, ja apavi pēdām pievienotu tukšu, nejūtamu telpu? (vai pie brīvās īkšķa telpas pierod? kā pie mašīnas? jūt gabarītus?) kā būtu ar izmēru mazāku? un tad es uzvelku izmēru mazāku, un man šķiet, ka viss ir savās vietās - der daudz labāk, ņemu ciet. tās man neder jau uzreiz, kā samaksāju. vēl pēc kāda laika es vienkārši pierodu pie tā, ka neder, un par to vairs nedomāju un to vairs nejūtu.

un to visu es esmu izdomājis! es lieliski redzu, ka es sev vieglītēm daru pāri un mēģinu savu mazohismu attaisnot.

varbūt visi apkārt staigā ar mākoņiem uz kājām, bet tikmēr manas kājas vienmēr ieslēgtas divās cietuma kamerās. šodien tramvajā lasīju grāmatu un sapratu, ka viss, ko es tobrīd jutu, ir mani kāju īkšķi, ka man ir grūti uztvert tekstu, jo paralēli vēroju sajūtas īkšķos. tās nav sāpes, ko es jūtu, vienkārši - pieskāriens, apava siena. un es to jūtu tikai tādēļ, ka uz to koncentrējos. ja es par to nedomāju, es to nejūtu, bet vismaz pagaidām, kamēr līdz galam neesmu pieradis - es dzīvoju īkšķos.

varbūt nākamreiz.