lmr

saccharomyces @ 19:57: ļoti forši uzrakstīts, ar daudz ko empatizēju

man ļoti nepatīk apavi (zeķes arī diez ko ne), tāpēc vienmēr, kad iespējams, staigāju ar basām kājām, unisex sandalēs līdz vēlam rudenim (vidusskolā skolotāja par mani smējās, kas tas par absurdu, mētelis un sandales), zābakus nešņorēju ciet (vienreiz šitā, kad novēlos no velo, bremzējot pa svaigi uzsnigušu sniedziņu, mans zābaks aizlidoja uz ielas), apavus, kuri nejūtas tik slikti kā pārējie, nonēsāju līdz absolūtam bomža paskatam, jo man tik ļoti nepatīk doma par jauniem. ienīstu spiedienu, kas reizēm izvēršas par prasību, sievietēm pie svētku tērpa vilkt augstpapēžu kurpes.

man ir spilgta bērnības atmiņa, kur mamma bija man nopirkusi ļoti glītas svētku kurpes, kas bija man par lielu, bet tad, kad pienāca laiks tās beidzot kaut kur vilkt, man tas jau bija riktīgi par mazu, bet es neko neteicu, sakodu zobus un cietu visu svētku dienu, jo, kad es sākumā iepīkstējos, ka nav ērti, mamma teica - skaistums prasa upurus, gan ienēsāsies. protams, neienēsājās. droši vien tāpēc es mēdzu biežāk izdarīt otrādi, nopirkt nevis apavus, kas man ir par mazu, bet tādus, kas ir par lielu, un tad tie reizēm berž papēžus. bet, ja apavus nesien ciet, reizēm tie uzvedas kā čības, un tas ir mazāk sūdīgi.

es ļoti gribu pamēģināt vivo barefoot firmas apavus, man viena draudzene ir solījusi, ka tie gan esot kā mākoņi uz kājām, var just katru zemes grumbu, katru izcilnīti, sakni un čiekuru mežā, bet pagaidām neesmu saņēmusies, jo 1)dārgi 2)man bail, ka tie tomēr nebūs labāki par "parastiem" apaviem.