atmiņas
Ir tādi brīži, kad jūties it kā noķēris to dzīves skaistumu - tur dzer vīnu jūras malā, ik pa brīdim aplaizot sāļās lūpas un elpojot kūpinātu zivju smaržu. Vai baudi kafiju ar filigrānu putukrējumu, aizsmēķē ķiršu cigareti, lasi brīnišķīgu grāmatu, galu galā - esi skaists un tīrs. Vai arī kāds uzdāvina tev pušķīti ar meža zemenītēm, jūs ejat gar krastmalu un pēkšņi viņš tev iedod siltu roku. Un šo brīdi lielākoties sabojā apjausma - "bāc, kāda man lieliska dzīve!". Šī apjausma vairs neļauj to "dzīves garšu" (špikoju no I. Jurkānes) dabūt tīrā veidā, bet gan tikai vērot no malas. Lai patīksminātos par šo sirdi plosošo skatu, kurā tieši tu esi tas, kurš pratis no dzīves paņemt to labāko. Tad vēl palēnām pamostas tā knosīgā sajūta kādam šito visu pastāstīt, vienalga, nosūtīt īsziņu vai mājās aprakstīt sviesta cibā.

Un tad ir tie otri brīži, kurus tu neizjūti nekā sevišķi, bet kāds ņem un tevi nofotografē. Ne jau vienu pašu, bieži arī kopā ar citiem. Tad tu skaties pēc gadiem uz šo attēlu un domā: "bāc, kāda man bija lieliska dzīve!".

Man liekas, ka pieklājīga deva alkohola ir viens no retajiem veidiem kā dabūt to sajūtu par dzīvi tīrā veidā, tagadnē, vienskaitlī. Tiesa, ar nelielu migliņu pāri. It kā lietutiņš būtu ticis uz domrakstu burtnīcas.