pēc pamošanās
Šis laikmets kaut kā stimulē cilvēkus kļūt par materiālistiem. Nu, vismaz tos, kas grib nopirkt arī sejas krēmu, ne tikai pīrādziņus. Nevienam it kā nav laika, jo jāuzsūc sevī tik liels apjoms informācijas, jāspēj sekot jaunākajam sev tuvajās nozarēs un globāli, jāizmanto katra izdevība iegūt kādu pieredzi, pie visa tā vēl jākārto dzīvoklis, jāmazgājas un jāiet uz teātri. Un vēl jāspēj darīt daudz lietu arī vienkārši tāpēc, ka kādam to vajag - kopīgā mērķa vārdā.

Piemēram, man pirms kādām divām nedēļām kāda meitene atsūtīja vēstuli ar lūgumu palīdzēt ar idejām, kā nosaukt kafejnīcu, kur pārdos kūciņas. Man tas tobrīd likās aizraujoši, un es izdomāju veselus četrus vai pat piecus nosaukumus. Viņa atbildēja, ka ļoti labi, un ar to arī viss mūsu kontakts pārtrūka. Es pat tā arī neuzzināju, kā tiks nosaukta kafejnīca. Vai arī manai draudzenei X. kāda populāra latviešu grupa palūdza izpalīdzēt ar idejām, jo viņai ir zināšanas salīdzinoši specifiskā nozarē - par to, kā veidot koncertšovu. Tikšanās notika, idejas bija, bet beigās grupa vienkārši aizmirsa atbildēt vai apmēram tā. Piemērus varētu nosaukt vēl un vēl - gandrīz ik nedēļu kaut kas tāds gadās, kad nesajūti sava ieguldītā laika novērtējumu. Un es saprotu, ka šie cilvēki atkal ir tik aizņemti ar visu pirmajā rindkopā minēto, ka nav laika tam "paldies", arī man pašai ir tā gadījies.

Taču tad tu, cilvēks, stāvi pie tā sejas krēmu stendiņa Drogās, skaiti santīmus ar roku, kurā sažņaugti pīrādziņi, un domā - varēju to laiku ieguldīt, lai nopelnītu naudu. Un pēc neilga brīža klusām pie sevis atkārto "kaķīts, ļauns cilvēks", jo pasauli jau nevada nauda, visas labās lietas nāk atpakaļ - agri vai vēlu - un nospļaujies par seju, lai aizietu pēc aliņa.