suņu mīlestība
Mana suņu kuce Kēra ar mammu dzīvo Ventspilī. Tur viņai blakus mājā dzīvo suņu džeks Fredis. Neilgi pēc abu iepazīšanās noskaidrojās, ka abi ir dzimuši vienā dienā. Tagad viņiem ir kāds pusotrs gads, no kura kādu gadu ir pazīstami. Kad Kēra atbrauc ciemoties pie manis uz Rīgu, Fredis ļoti pārdzīvo. Pirms kāda laika viņš Kēras prombūtnes laikā sāka arī neēst.
Tagad Kēra bija prom uz ilgāku laiku - viņa Rīgā svinēja Ziemassvētkus un Jauno gadu. Tikko mamma zvanīja no Ventspils. Beidzot abi suņi satikušies. Kēra priecīgi skrējusi spēlēties, bet Fredis tikai smilkstējis. Tad viņa saimnieks norādījis, ka Fredis vairs nav ticējis, ka Kēra parādīsies. Mamma prasījusi, kā tad tas bijis. Saimnieks saka - nu kā bija, neēda neko. Mamma saka - un ko tad Jūs darijāt? Uz ko viņš - nu kā, ko darījām, pie daktera bijām, ēdām pretdepresijas zāles. Saimnieka sieva katru vakaru esot izmisīgi prasījusi - nu, vai Kēra bija? Vienvārdsakot, Fredim ir gājis šausmīgi.
Tikmēr Kēra Rīgā priecīgi spēlējās ar citiem sunīšiem un par Fredi īpaši nedomāja. Ēda kā parasti un arī dzīvesprieku nebija zaudējusi. Protams, šodien, ieraugot Fredi, viņa bija priecīga. Bet tas arī viss. Nekādu dziļāku pārdzīvojumu. Tādas, lūk, maitas ir tās sievietes.