Kā ir būt?
Dienasgrāmatas ieraksts mēdz rasties vietā, kur dzīve ir izgāzusies. Šis nebūs kāds no tiem ierakstiem.

Tikko ieliku mazgāties drēbes, kas piesūkušās ar svešiem dzīvokļiem un svešām dzīvēm arī. Labi, ka joprojām ir internets, citādi nebūtu, ko darīt vakaros, kad nemaz negribas iziet ārā vēlu naktī un satikt Dieva dēlu. Vakardien bijām ļoti nacionāli noskaņoti. Savu tēvzemi pagātnē dzirdējām. Vispār ar tām tautībām ir tā - viszemāk ir krievi, tad ir zviedri, vēlāk briti un augšgalā latvieši. Vispār jau nākamnedēļ mēs tikai melosim. Arī par niekiem. Mamma aizrādīja, ka esmu pārāk nevīžīga. Mamma aizrādīja, ka nevar nepatikt ne augi, ne dzīvnieki, ne mazi bērni. Man būšot jāiet pie psihoanalītiķa. Vispār jau es arī mammai sameloju, jo dzīvnieki man patiesībā patīk. Lācenes, piemēram. Viņas ir skaistas. Vēl man patīk pūces. Sevišķi pasta pūces, jo dara visādus derīgus darbiņus. Nedēļas nogalē saņēmu arī aizrādījumu, ka staigāju Džeksona cepurē, bet reāli pat nemāku nodemonstrēt nevienu viņa kustību. Es nemaz nezināju, ka valkāju to sūda Džeksona cepuri. Un kustības māku. Vienīgi to slīdēšanas nē, jo tā, nu, ir ļoti jātrenējas. Ne jau katrs, kurš uzvelk adītu cepuri, uzreiz ir kaut kāds Kriss Mārtins.

Šonedēļ bija tik daudz putnu, kā nekad. Tāpēc arī tās pūces pieminēju. Nelaimes putni, vistu spārniņu salidojums, spalvas pa gaisu, angļu enkurputni un vēl tur visādi. "Čiv, čiv, esmu Putniene." "Un ko Tu domā par jaunatnes likumu?" "Krā, krā!" Don't do it for me, do it for your family, you - naughty girls!

P.S. Varbūt, uz veikalu ejot, paņemt nazi, lai varētu aizsargāties no krieviem? Ja nu būtu tā, ka viņi uzbruktu visu laiku. Vai tas būtu pilsoņkarš?