Maxima - par visu padomāts
Agrāk lielveikalos mēdzām spēlēt kariņus starp piedāvātajām precēm. Visjautrākā bija tieši tā daļa, kurā kāda prece tiek sagūstīta un līdz ar to nonāk kompānijā, kas tai ir pilnīgi nepiemērota. Piemēram, kefīra paciņa no piena produktu plaukta aizceļo pie Sprite pudelēm uz pašu zemāko nodaļu ar limonādēm. Tad nu cilvēks, kurš šodien, iespējams, nolēmis sev un bērniem pagatavot Virgin Mojito (brūnais cukurs, laimu sula, piparmētra, Sprite) un nav apveltīts ar izcilu tausti, var nejauši paķert kefīru un izbojāt visu vakaru. Sprite pudelēm, protams, uzreiz ir lielie prieki un "pieci došanas" pasākumi. Gadās jau arī otrādi - cik nav gadījies, ka vesela jaunatnes organizācija sēro pēc aukstās zupas, grozot savus salmiņus glāzēs pa riņķi vien.

Vispār jau to var darīt arī mazos un mazākos veikalos, bet nu manai mājai tuvumā nav nekā, kam nebūtu vismaz trīs X (iksu). Tā kā pat, iekļaujoties kategorijās "maize, siers un piens", te ir izvēļu pārbagātība. Vienīgi reiz, kad gribēju pabarot vietējās pelēcības - putnus, laužot maizes kumosus un pēcāk tos sasmalcinot ar pirkstiem, kas beržas viens pret otru, nevarēju atrast nesagrieztu maizi. Drīz jau nebūs arī vairs piena, kuram termiņš beigtos ātrāk kā pēc trim, četriem mēnešiem.

Tad nu vakar vakarā, kad mēģināju šampūnu "Head&Shoulders" novietot pie garšvielām, kuras domātas grillētai gaļai, man nokrita reklāmlapiņa, kas bija apkārt iepakojuma pudelītei. Pieliecos, lai to paceltu, un zem sauso zupu un kartupeļu biezeņu paciņām pamanīju kaut ko sakustamies. Tur gulēja cilvēks.

"Ko tu te dari," es vaicāju.
"Mokos. Esmu moceklis," viņš atbildēja.

Dziļumā zem apakšējā plaukta sataustīju enkuram līdzīgu priekšmetu, kuram moceklis bija piesaistīts, lai mocītos, satvēru to un izvilku ārā līdz ar visu ķēdi un cilvēku tās galā. Viņš izskatījās pēc parasta pircēja - ar groziņu vienā rokā, bet ar maciņu un Maximas bonusu karti otrā. Mēs klusu ciezdami iepirkāmies, jo to viņš, savā mocekļa pozīcijā atrodoties, nebija paspējis izdarīt. Pasmaidīju, kad moceklis siera desiņu vietā ielika groziņā baterijas, bet vainīgs par to noteikti nejutos. Beigu beigās ieliku tajā arī viņam pieķēdēto enkuru, jo tomēr labāk jutos, kad rokas nebija aizņemtas, bet šis cilvēks uzreiz nokrita zemē un sāka atkal mocīties. Groziņu nest turpināju es. Tāpat kā es turpināju samaksāt pie kases un atbildēt uz jautājumu, vai mums tā Maximas karte ir.

Ejot laukā, iemetu miskastē dīvainos un violetos puļķīšus, kurus biju izņēmis no mocekļa ausīm, acīm, nāsīm un mutes (lai gan man bija aizdomas, ka tiem jābūt vēl kaut kur).

Apsēdāmies viesu istabā, noskatījāmies ziņas, paēdām vakariņas, iedzērām vīnu un turpinājām nesarunāties. Es noliku mocekli gulēt, atspiežot tā galvu pret enkuru un apsedzot ar pledu. Nesapratu, kādēļ mocekļi ir tik bezpalīdzīgi.

No rīta devos atpakaļ uz lielveikalu un tieši tāpat kā biju nolicis mocekli gulēt, noliku to starp jaunajām robotu rotaļļietām, kas turēja rokās mazus gaismas zobentiņus. Gan jau ap Ziemassvētku laiku to iesaiņos un noliks zem eglītes. Pēc šī atgadījuma esmu nolēmis lielveikalos vairs nespēlēties.