mana draudzene
Katiņa bieži vien vēlas "na haļavu" izraudāties, tāpēc apmeklē dažādus dzejas vai emocionālas mūzikas pilnus pasākumus. Proti - māksla šajos brīžos nemaz nav tā, kas liek izplūst asarās, bet viņai patīk likt citiem domāt, ka tā ir. Tā prasti un vienkārši raudāt par problēmām personīgajā dzīvē vai karjerā ir zem viņas goda. Vēl viņa bieži cilvēkiem apvaicājas, vai tie tic rūķiem, melnajai maģijai un pat Harijam Poteram. Jo viņa uzticīgi zina, ka ir jātic. Savas cigaretes Katiņa no Malboro paciņas pārliek sudrabainā etvijā, kuru atrada mammas atvilknē. Tas viņai šķiet tā smalki. Bieži vien ir lietas, kuras viņa pati nekad nedarītu, tomēr izprot tos, kas tā dara. Tātad mana draudzene ir cilvēcīga. Atceros laikus, kad viņu varēja viegli sasmīdināt, zvanot uz dažādiem telefonnumuriem un runājot pavisam šķebinošas muļķības (piemēram, laikā, kad man jau sen bija atslēgts parastais telefons un numurs atdots citiem, es tomēr uzgriezu 7170300 un lūdzu atdot savu numuru. Apgalvoju, ka viņi man to ir nozaguši.) Katiņai patīk fotografēt. Viņu vairāk iepriecina kvalitatīvas bildes nevis tas, cik negaidīti pievilcīgi pašai tajās pēkšņi ir izdevies izskatīties. Agrāk viņa spēlēja klarneti, un tas viņai derdzās. Ne jau pati instrumenta spēle, bet nebeidzamās stundas un mēģinājumi, kuros vajadzēja ieguldīt tik daudz darba. Ziemā mana draudzene kaut kā jocīgi sasien vēderu tādās melnās, caurspīdīgās drānās un nekad neatklāj, kā tas viss ir nostiprināts. Lai gan viņa vispār jocīgi nostiprina apģērbus, tāpēc es varbūt nemaz negribu zināt. Varbūt es jau tā pārāk maz zinu.