dzīves svinēšana
Pirms apmēram desmit gadiem es rakstīju vēstuli savai toreizējai klasesbiedrenei Elīnai uz slimnīcu. Viņa tur nokļuva, nokrītot pa dzelzs kāpnēm Pļavnieku vairumtirdzniecības bāzē. Es īsti nezinu, kādēļ viņa bija turp devusies, bet vienīgās reizes, kad tur nokļuvu es, bija saistītas ar manu klasi – vajadzīgi rotājumi, Ziemassvētku paciņas, visādi mazi nieciņi – to bāzē varēja dabūt lētāk. Manas vēstules saturs balstījās uz to, ka neilgu laiku atpakaļ biju sastrīdējusies ar savu labāko draudzeni Aigu. Un mēs nerunājām. Jocīgākais, ka vēstulei biju pievienojusi arī savu fotogrāfiju.
Vēlāk Elīna atlaba, un es nolēmu sarīkot savas vārdadienas svinības. Tā bija iecerēta arī kā mana un Aigas izlīguma balle. Jocīgākais, ka viņa atnāca un uzdāvināja man mērkaķi. Toreiz es par to biju ļoti priecīga, bet tagad gan mans viedoklis šajā ziņā ir nedaudz mainījies. Vai var būt vēl stulbāka izlīguma dāvana?
Aiga ir mana visvecākā draudzene. Milzu lērumu stundu esam pavadījušas skolas bufetē, ēdot ļoti karstas siermaizes (tāpat arī citas smalkmaizes) un dzerot tēju. Jocīgākais bija tas, ka Aiga tēju arī ēda. Atplēsa vaļā Lipton maisiņu un izēda tā saturu. Citreiz mēs pirkām uz pusēm Princas šokolādi ar lielajiem lazdu riekstiem. Smagas bija tās dienas, kad šī lietuviešu šokolāde bija izbeigusies un vajadzēja pirkt ar riekstu gabaliņiem. Tās abas maksāja četrdesmit santīmu.
Laiks gāja, mēs un vienaudži augām lielāki, tāpēc sākām savus brīvos vakarus aizvadīt visi kopā skolas stadionā. Turp ar Aigu un Rinaldu, kuru gan iepazinu tikai salīdzinoši nesen, devāmies arī šodien. Stadions ir ļoti pateicīga vieta novērojumiem. Cilvēki turp dodas skriet, auklēt savus bērnus, iedzert, spēlēt futbolu un vēl daudz-dažādos veidos izklaidēties. Viena sieviete šajā pēcpusdienā vieglā riksītī noskrēja aptuveni desmit apļu. Rinaldaprāt, sievietes skrien daudz neglītāk par vīriešiem. Tomēr jocīgākais bija tas, ka viņa pēc skrējiena drudžaini izsmēķēja trīs cigaretes. Aiz viņas skrēja vīrietis, kurš sev pa priekšu stūma plastmasas bērnu divriteni ar visu bērnu iekš tā.
Novērojumu mākti, sākām barot putnus, kas – kā izrādījās – patiesībā bija vispateicīgākais objekts šādām darbībām. Pats galvenais ir sākt piešķirt putniem raksturus un vēsturi. Vēlāk izpētīt to locekļus, spalvu un gaitu. Atklājas tiešām neticamas lietas. Trim putniem bija klibas un neestētiskas kājas. Vienam, savukārt, izspūruši mati. Citam bija arī sieva un dēls.
Vēlāk gājām iepirkties. Rinaldam iegādājāmies pokera komplektu ar čipiem un plastmasas kārtīm. Anetei iegādājāmies badmintona raketes. Imantam nopirkām torti „Sarauj”, tādēļ pietrūka naudas, lai kaut ko nopirktu Aigai. Tad nu nolēmām mazliet atvilkt elpu, piesēžot uz soliņiem pie bērnu laukumiņa. Mums garām aizslāja solīds vīrietis jaunās botēs, kurš lūkojās visās miskastēs kā tāds bezpajumtnieks. Runājot par miskastēm – šis vārds bija viens no salikteņiem, ko ieteicu savai omai, kad abas piedalījāmies konkursā, kurā vajadzēja iesūtīt pēc iespējas vairāk salikteņu. Bet runājot par to vīrieti, viņš arī bija bezpajumtnieks, kurš jaunās botes dabūjis no drauga. Jocīgākais, ka vēlāk izrādījās - draugi labprāt dod visu, ja tiek piedraudēts ar nazi.
Par sevi pēc šīs nedēļas nogales man ir trīs jauni atklājumi. Pirmkārt, beidzot zinu kāds izskatās mans uzvaras un/vai prieka žests. To radīja manas rokas, kuras, iespējams, brīžiem dzīvo savu nevis manis izplānoto dzīvi. Otrkārt – ja es kādu dienu ierastos tetovēšanas salonā, gribētu uzgleznot sev uz kakla žaunas. Tā kā filmā par mazo nāriņu. Tur gan nebija tieši tā, jo meitenei no filmas, bija drīzāk aste nekā žaunas, tomēr runa tik un tā ir par vienu to pašu. Un es neatceros, ko es gribēju teikt treškārt. Tas ir tas jocīgākais. Vispār – zināt, kādēļ pa ceļiem brauc ātrās palīdzības? Jo tās grib ātri palīdzēt.
Vēl man ir viens jaunums par komunikālajiem dzīvokļiem, kuros visas lietas un vietas ar tevi komunicē. Bet par tiem tuvāk pastāstīšu kādu citu reiz. Varu vien pateikt priekšā, ka tur pastāv arī lietas, kas tomēr nerunā.