Kas par ribiņām?
Rīt mājās atgriežas J., tāpēc gribēju pagatavot kādu īpašu ēdienu. Lēmu par labu ribiņām bārbekjū mērcē (un arī siera kūkai, bet tas šajā stāstā nebūs būtiski). Vispār cenšos gaļu neēst, bet man garšo ribiņas, tāpēc devos uz J. daudzināto veikalu "Hereford". Gaļa vitrīnā lielākoties izskatījās nedaudz apšņurkusi, bet tas mani nenobaidīja. Ar ārzemju izcelsmes pārdevēju vēl pārrunājām labāko pagatavošanas veidu un devos sapirkt visu atlikušo plānotajam svētku galdam. Kad mājās atvēru ribiņu iepakojumu, uzvēdīja maitas aromāts. Centos sevi mierināt, ka aromātam piemīt arī interesantas, nemaz ne tik nepatīkamas notis, tāpēc viss noteikti ir pilnīgā kārtībā. Uzliku gaļu vārīties (to man ieteica pārdevējs, wtf, vairs tā nedarīšu), tomēr sirds man mierīga nebija. Rakstīju vēstuli veikalam, kura darbinieki man, gods kam gods, operatīvi atbildēja, ka attaisījuši citus iepakojumus, un gaļa tiešām neesot ēdama. Devos pakaļ naudai, atteicos no piedāvājuma vietā saņemt malto gaļu, bet pārdevējs man teica, lai es "don't get angry", jo "things happen with meat". Man gan neliekas, ka tā būtu tik ikdienišķa parādība - pārdot vecu gaļu. Protams, es arī neklausīju pārdevēja ieteikumam un biju nikna (iekšēji). Devos uz gaļas veikalu pie Radisson, kur bija pieejamas tikai jēra ribas pa 42 eiro kg, un beigās - nebūt ne pirmo reizi mūžā - mani glāba Stokmans. Pārbaucot mājās, konstatēju, ka šeit joprojām jūtams nebūt ne patīkams vecas gaļas aromāts.

Tādu izgāšanos atceros tikai tad, kad darbā biju nolēmusi gatavot krāsnī ceptu ķirbi, bet pilsētā tieši tajā dienā bija ķirbju krīze. Beigās tirgū vienu laimīgi atradu, bet tas izrādījās sapuvis, jo "things happen" arī with pumpkins. Pēc tam vismaz mēnešus divus man J. veikalos mīļi rādīja: "Reku foršs ķirbis!", "O, paskaties, reku pilns ar ķirbjiem!" un "O, kādi te skaisti, mazi ķirboni!"

Jā, es varēju izstāstīt savas pārdomas par Lampu vai kādu foršu sirdsēstu, bet tomēr nolēmu ar jums dalīties tieši šajā ribu stāstā. Uz jautājumu "kāpēc?" man nav atbildes.