Rumpi Pumpi vīrs
Šķiet, ka Rumpi Pumpi vīrs ir kļuvis par mūsu trešo ceļojuma dalībnieku. Ja man pirms nedēļas būtu jāmin, kā sauks Līvu jauno dziesmu, Rumpi Pumpi vīrs būtu mans pēdējais minējums pie jebkādiem atbilžu variantiem.

Vakar mēs bijām pirmā Airbnb viesu pieredze kādai sievietei, kas dzīvo pilsētā ar nosaukumu Montauban. Sludinājumā bija teikts, ka viņa ir sieviete, 42 gadi, bez bērniem. Es domāju, kāpēc to ir tik būtiski uzsvērt, bet vēl vairāk mani mulsināja vairākas maza zēna fotogrāfijas viņas mājā. Kad jau gājām gulēt, apakšstāvā bija dzirdamas vīrieša un maza zēna balsis. No rīta mājās neviena nebija. Izņemot, protams, suni, kaķi un divus papagaiļus, no kuriem viens vakar uzlidoja J. uz pleca un beigās tur arī aizmiga. Kad J. beigās viņu tomēr tāpat uz pelca nonesa lejā, saimniece nebija pārsteigta: "Jā, viņam (vai arī viņai) patīk vīrieši." Mūsu istabas naktsskapītī bija vairākas grāmatas par dzīvi ar papagaili, kā arī tumba, kurai ar franču akcentu bija jāsaka "Ok, google", un tad tā sāka atskaņot sliktu itāļu mūziku. Ja gribējās to pārtraukt (un to gribējās gan), bija jāsaka: "Ok, google. Stop."

Šodien mēs devāmies uz laukiem, kur tuvumā nav ne veikala, ne autobusa, tāpēc bija jānopērk viss nepieciešamais trim dienām. Tas it kā, protams, nav nekas traks, es saprotu, bet tomēr ļoti pierod pie sajūtas, ka vienmēr rokasstiepiena attālumā ir "Rimi", "Latiņš" vai sliktākajā gadījumā - "Lulu picas" kurjers. Man jau kopš bērnības ir paticis iztēloties, kā būtu, ja es būtu iesprostota kādā vietā uz ilgāku laiku. Es zinu, bērnībā tas nav nekas neparasts, bet es turpinu tādas situācijas iztēloties joprojām. Piemēram, skatos uz pieturu un domāju, cik ātri es atklātu kaut ko interesantu biļešu pirkšanas aparātā, ja būtu tur piespiedu kārtā iesprostota ilgāku laiku. No šī aspekta raugoties, man sagatavošanās īsajai dzīvei laukos sagādāja lielu prieku.

Pēc trim dienām brauksim uz Barselonu. Ja jums ir ieteikumi, ko tur apskatīt un pieredzēt man, J. un, protams, arī Rumpi Pumpi vīram, lūdzu, dalieties!