Haļavas Dieva Virtuālais Templis

vislabāk to lasīt ar episku vidējās aritmētiskās spriedzes filmas treilera mūziku fonā.
lai gan praktiski jebkurš gabals no insepšn soundtreka arī der. 

man mazliet nepatīk tas, ka es čakarējos ar šito, tā vietā lai bīdītu kaut ko, par ko liek atzīmes vai pielaiž pie eksāmeniem.

pieņemsim, ka es te mazliet paņerkstu par meiteņu pakaļām šortos un svārkos siltā laikā, iepinu tekstā sliktu vārdu spēli, nosodu to, ka lielākā daļa cilvēku ir stulbi un man nav ar ko parunāt par augstajām tēmām, kuras nodarbina manu prātu, bet tajā pašā laikā izsaku ar iepriekšējo apgalvojumu pretrunā esošu viedokli, ka kaut kas ar krūtīm, kas labi izskatās un nevar manā klātbūtnē saturēt savu pudiņu biksītēs ir tieši tas, ko dakteris izrakstīja, neatkarīgi no tā vai viņa spēj ar mani iesaistīties sarunā, kas man neliek vēlēties viņu nožņaugt ar degošām biksēm, sadalīt līķi, samalt mikserī, sajaukt ar šņabi un sāli, sapildīt plastmasas maisiņā un izmantot par siltuma akumulatoru ledus somā kur es turu bundžas braucot uz jūru.

FUCK YES
http://vimeo.com/22956103

es teikšu godīgi, man sāp apziņa, ka pat puse cilvēku, kas man dzīvojās apkārt nezin patnosaukumus tām lietām, ko tai video viņi piemin. viņiem pilnīgi pofig par mūsu pasaules uzbūvi (vai to cik daudz mēs no tās zinām), par 4 mums zināmajiem pamata spēkiem, par to kas liek pasaulei griezties ap savu asi, gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. man šķiet dīvaini, ka cilvēks var būt pilnīgā neziņā par to - man ienāk kaut kas tāds prātā, man gribās atvērt wikigoddamnpēdiju un dabūt kaut vai kaut kādu saprašanu, ierubīties kaut kādā virspusējā līmenī, lai es zinu plus mīnus kāpēc kaut kas konkrēts notiek un kā tas darbojas. ja cilvēks par to vispār neinteresējas, vai tas tāpēc, ka viņš vienkārši par to nedomā vai arī viņš vienkārši uzskata ka tas viņu neskar un "ir citi cilvēki kam tas jāzin manā vietā", vai varbūt viņš ir tāds pats kā es, viņš domā kā lietas strādā, bet tikai tāpat kā es apstājos un nelaužos iekšā formulās, jo es zinu ka neatcerēšos, viņš nelaužās iekšā vispār, jo zina, ka neatcerēsies neko?

nekas tā neuzliek sauli uz sejas cilvēkam, kā atklāsme, ka tavs mājdzīvnieks ir pa nakti diskrēti uzvēmis tavām izejamajām biksēm, kura nāk pār tevi, kad esi jau ārpus mājas.

kad tavs mājdzīvnieks paliek manāmi vecs un kļūst par apgrūtinājumu sev un tev (galvenokārt jau tev), tu nevari nedomāt ka ir pienācis laiks "to put that fucker down". pohuj ka tu esi kopā ar viņu audzis un dalījis vienu dzīves telpu. par visām tām reizēm kad tu tīrīji viņa pieķēzīto kastīti un visām reizēm kad devi lopam ēst, pēc manām savtīgajām domām, viņam varētu pietikt pieklājības nevemt tev zem gultas, uzreiz ap stūri a.k.a. iekāpšana garantēta vai uz tavām goddamn drēbēm.

būs skumji, bet nav jau tā ka ir daudz civilizētu opciju, ko darīt ar vecu lopu. agrāk kkāds meža zvērs ārā nokostu vai arī vienkārši aizmigtu pie krāsns un nepamostos (kas būtu ok variants, ja kaķis negrib iekļūt iekļūt valhallā), bet šodien dzīvokļa lopam ir divi varianti - iespert pa spaini miegā vai arī dabūt špricīti, jautājums tikai vai saimnieks gaida kad sāk mocīties cerībā ka lopiņš aizies pirmajā vraintā vai arī aizved laicīgi kad vēl netek šķidrumi pa visiem galiem.

šobrīd man pārsteidzošā kārtā ir žēl, ka cilvēku lokā, ar ko es regulāri tiekos, nav neviena apnicīga hipija ar ko varētu pastrīdēties (un iznīcināt) strīdā par kodolenerģiju vai ūdens atmiņu. kāds ar kuru nebūtu jāauklējas, kāds uz kuru nebūtu jābaidās atstāt nepareizs iespaids. vienkārši kāds kuram ir pretēji uzskati un kam varētu izplēst pusmetru garu metaforisku brūci pa diagonāli viņa vēderam.

cilvēki ar ko es par tāda tipa tēmām mēģinu runāt vai nu nav gana ieinteresēti vai gana informēti, lai par to runātu un to atklāti arī pasaka, vai arī krata galvu un izdveš neitrālas skaņas ar "es piekrītu visam ko man cilvēki dedzīgi stāsta" nozīmi. fuck, man nevajag purnus kas man piekrīt, man vajag kādu kuram naivi liekas ka mani iespējams pārliecināt par manu uzskatu nepareizību noskaitot hipiju aģitācijas lapiņu.

bet es gan pieļauju ka kretīniski hipiji neko vairāk par "no ĀtŌmstacijām nāk radiĀcija" un "bet manai tantei vecmāmiņa izārstēja savam kaķim trakumsērgu ar homeopātiskiem līdzekļiem" ar dažiem "bet vai tu tiešām esi gatavs apgalvot ka domu spēks neeksistē?" man nespēs piedāvāt. bet jāstrāfā jau ar to kas ir. vajag hipiju.

kādu iznīcināt, kādu notroļļot, kādu aizvainot, noindēt upuri savos atkritumos, tad saplosīt un apēst to kas paliek pāri. pretīgi. brīnišķīgi.

novērojums: ja meitene saņem savus ne pārāk garos matus astē un tad atsperīgā solī kaut kur steidzās, viņai mati uz katru soli plivinās apkārt. rezonanse bitches. no rīta puses vari braukt un skatīties kā kratās meitenēm mati (nav tiks silts lai skatītos kā kratās kas cits). katra savādāka - cits matu garums, astītes ciešums un stiprinājuma vieta pie galvaskausa, kāju un soļa garums un soļu skaits sekundē, tāpat arī kratīšanās un lēkāšana katrai savādāka. patīkami reizēm tā laiski pētīt mazsvarīgas lietas. bet es saku ko teicu agrāk, pilnīgi visi mati saņemti mazā bumbiņā galvas centrā nekam neder - vienalga ka nemazgāti un "omg man gali šķeļās", tapāt būs labāk jebkādā savādākā veidā izlaisti vai savākti. bet arī mazā sūdu bumbiņa ir labāka par gariem matiem, kas saņemti ciešā, ciešā astē kas karājās no pakauša augšas. šajā vietā man meitenes sejā teiktu "ai nu tu vispār nesaproti" (un es tīri aiz pieklājības nemēģinātu izvēdināt viņu galvas ar ķieģeli), bet seriously, meitene uzreiz izskatās kā kkāda iedomīga un pārsteigta ķirzaka kas nespēj pamirkšķināt vai nomainīt sejas izteiksmi supercieši savilktas astes dēļ. es spēju iebraukt teorijā (meitenes un viņu mati: ievads mijiedarbības izpratnē 1. sējums) aiz mazās kak-matu bumbiņas, bet to lietu, kas liek meitenei izskatīties pēc varāna, kurš cenšas maskēties par zīdītāju piespraužot sev pie pakauša zirga astrus, man neizdodas saprast.

pārsteidzoši cik ļoti vienu mēsla cilvēku var definēt viņa riebums, naids, niknums un vispārēja nepatika pret konkrētām lietām. normāli cilvēka attēlam un vārdam tu piekarini lietas, kas viņam patīk, lietas ar ko viņš aizraujas, kam velta laiku un resursus. es nevaru iedomāties ko es varētu tādā veidā piekarināt sev. es sevi definēju ar tām lietām, ko ienīstu, nevis ar tām pāris kuras man varētu patikt, un pat tās man patīk daļēji tāpēc, ka citiem tās besī (piem. atomenerģija un ļauni joki).

uz sesijas sākumu būs kārtējā ilustrācija.

pagājušajā nedēļā pie nacionālā teātra uz brauktuves mētājās sabraukts balodis (varbūt ne tik daudz sabraukts cik izgriezts ar iekšpusi uz āru, bet tas tā). vārnas kāvās par izmētātajām ķeskām, izvazājot viņas apkārt. pēc pirmā pārsteiguma (uzacu pacēliena) uznāca smiekli. pēc brītiņa kāds bija to padarīšanu aizvācis, jo palikusi bija tikai slapja vieta kur bija mētājies kapteinis roudkils. tajā brīdi palika mazliet skumji, biju pieradis pie viņa sejas...

and while we are on the subject of meat...
laikam jau patīkams atgadījums. stāvu sabiedriskajā transportā (ausīs PWOP PWOP PWOP PWOP PWRRRRRR, sejā dzelzs, kurpes - bez šņorēm), iekļaujos vispārējā oglekļa, skābekļa un ūdeņraža masā. pieturā iekāpj pārītis, neesmu labs vecuma noteicējs, 10. klase varētu būt. meitene smuka īsti nav, bet glīta laikam gan ir. čalis izskatās pēc ģenerāla locekļa, bet stāv pret mani ar muguru tāpēc neredzu un ausis ir aizņemtas, tāpēc nedzirdu un galēju slēdzienu izdarīt nespēju. sāk čubināties - čalis kož tur austiņā viņai vai šņurkā kaklu, you know, the usual. es atrodos mazliet par tuvu, bet nav daudz brīvas vietas, pārnesu svaru no vienas kājas uz otru, paslīdu nostāk, visi ir ieguvēji. pēc brītiņa pārlaižot skatienu apkārt sanāk tas neērtais acu kontakts, kurš ir sekundes astotdaļu, bet gan tu gan otrs cilvēks zin, ka tāds bija - meitenīte pār plecu savam bāleliņam ir skatījusies uz mani. sejas izteiksmi nemainot, iespējams noraustoties mazliet labajai nāsij, es atgriežos savā izejas pozīcijā un sortēju to izdruku, kas zvaigžņu karu opening sequence stilā nāk ārā no mana prāta.

"diez viņa ilgi blenza? *tā īsā mikroacukontakta screenshots* nu, neatkarīgi no tā ko tu par sevi domā, ja čiksa uz tevi blenž kamēr viņu čubina viņas pusis, tas ir legit iemesls justies pārākam. viņa pat nav īpaši smuka. tas nemaina cieto faktu. man moš tikai likās. varbūt vajadzētu paskatīties vēlreiz? the fuck, nav svarīgu iemeslu kāpēc to vajadzētu darīt - viņa ir ar savu poniju, pat pārspīlējot pilnīgi visu situāciju tūkstoškārtīgi, tas tāpat ir pret tavu pārliecību marinēt tur sūdus, neskaties - nezināsi, bet tāpat jutīsies apmierināts nākamās 15 minūtes, skatīsies - varbūt būs neveikls mirklis, varbūt aplomīsies un viņa nemaz neskatās. kāpēc es par to vēl joprojām domāju? domā par ko? ej dirst, netaisos tev visu tagad atstāstīt. viņi vienu pieturu iepriekš jau izkāpa ārā. nu, thats that. pārslēdz dziesmu. tava pietura, kāp ārā"

atlikušo dienas daļu neveiksmīgā kārtā nepavadīju esot pašapmierināts, bija pāris slikti joki (aiziet piedāvāt divām sievietēm pārbaudīt kāda ir viņu "veļasmašīnu" "centrifūgu" izpildes klase un vai viņas nevēlas lai viņām "uzstāda trubu" viņu "veļas žāvētājā"), bet principā smadzenes nodarbināja jautājums: vai ir iespējams sastādīt grafiku, kurā būtu redzams kā mainās mana noteicošā atbaidošā iezīme, kur laikā mainītos vairākas iezīmes un būtu redzams kā "neglīts" atkāpjas un "pretīgi izrunājas" kļūst par dominējošo trendu? nezinu kā es iegūtu datus, bet izskatītos beigās līdzīgs energoavotu sadalījumam.

ir goddamn maijs, tvertnes līdz augšai pilnas ar slinkumu, kam pa virsu peld nedarīti darbi pusgada apmērā. nekad nebiju domājis, ka es būšu tāda tipa cilvēks, bet ko var darīt, man the fuck up, little bitch. pats savārīji, pats arī cīnīsies.

ir jāsakurina motivācijas krāsns. ar naidu, tā lai smird pēc degušiem matiem un mutē jūtama dzelzs. es zinu statistiku, tāpat es zinu šmurguļus, kas noteikti ar visu tiks galā, tāpēc kaut ko nepagūt nav reāla opcija. es neesmu sliktāks par tiem muļķiem. ja viņi to var, tad man tas ir jāvar un pohuj ka tas nav īsti tas, par ko ir stāsts.

kad es būšu beidzis, sesijas kungam būs nepieciešams ratiņkrēsls, bet viņa kundzei būs manāmi izļurkāta krājkasīte.

BBC: German nuclear review throws up new problems

1. hā, throws up, as in izvemj

2. SUCK IT hipiji, man bija taisnība.
 
Long story short, vācieši nomīza no atomenerģijas un izlēma klapēt savas AES ciet un pāriet uz "citiem" enerģijas avotiem. Īstermiņā tas nozīmē, ka viņi importē vairāk enerģijas no Francijas un Čehijas, kur enerģiju iegūst tajās pašās AES vai vēl netīrākajās ogļu stacijās. Ilgtermiņā tas nozīmē, ka viņi plāno jaunas vēja turbīnas ziemeļos, bet tā kā lielie patērētāji ir valsts dienvidos, kur līdz šim darbojās AES, tad būs nepieciešamas augstsprieguma līnijas no ziemeļiem uz dienvidiem. Te nu atkal sākās problēmas, jo ar jaunās līnijas stabiem un vadiem viņi draud sabojāt dabasskatus Vācijas idilliskajā vidienē, kur vāciešiem patīk iet pārgājienos, bet līnijas vajag ,jo esošās tādas slodzes neturēs, bet vilkt kabeļus zem zemes sanāks nesamērīgi dārgi.

Vvsakot, pieņemt lēmumu atteikties no atomenerģijas balstoties uz to, ko uz ielas kliedz 40 gadīga hipijiene (citēju: "es gribu nomirt no vecuma nevis no saindēšanās ar radiāciju") ir dumji. tiek radītas lielākas problēmas nekā tiek atrisinātas.

tikai ejot gulēt mazliet padzēries es varu cerēt, ka pēdējā doma pirms aizmigšanas nebūs, ka es esmu nekam nederīgs mēsls.

elle ir aiz plakstiņa pieķēries netīrums, kuru tu nevari redzēt, nevari izskalot un nevari izdabūt ārā. asaru dziedzeri ir piekusuši. es esmu izmisis un vēlos sev nogriezt pusi sejas.


kafijas liķieris ar īru krēmu un putukrējumu, jēgeris ar īru krēmu, jēgeris ar džindžereilu un ārkārtīgi puspakaļains zemeņu daiquiri -
ja tu vēlies atstāt pozitīvu un patīkamu iespaidu uz baru ar meitenēm kuras pirms tam neesi redzējis jaucot viņām "koteiļus", amzierējoties uzvalkā, ģenerāli izturoties nepiespiesti, sprēgājot asprātības (dzēlības? nē, paliksim pie asprātībām) un pie izdevības pavicinot savas zināšanas vai prasmes, ja tu to esi izlēmis darīt, tad pie tā arī paliec un lūdzu, NEIESAISTIES DISKUSIJĀ PAR DIEVA ESAMĪBU, KURAS LAIKĀ TAVI NIHILISTISKIE UZSKATI UN VISPĀRĒJA STŪRGALVĪBA ATBAIDĪS VISU DZĪVO PUSOTRA KILOMETRA RĀDIUSĀ.

tieši cik grūti bija noturēt savu pārgudro seju ciet? maksimāli sakārto sevi, panāc sev tobrīd labāko iespējamo stāvokli, bet neviens uzvalks nenoslēps aprobežoto kretīnu, kurš rukšķošā balsī vemj pretīgas muļķības.



pa virsu tam visam ipods sācis randomā pauzēt vai pārslēgt dziesmas.

man nav problēmas te izliet naidu. saliet zelta stieņu vai urāna tablešu formās, skatīties kā viņš atdziest, pa virsu puskusušajai masai peldot nenosakāmas kvalitātes onelieneriem un analoģijām. ar naida izgāšanu man problēmu nav. ar citām emocijām... nē, ne emocijām. emocijas ir priekš gejiem un klibām sievietēm ar neglītām sejām. ar citiem dvēseles stāvokļiem (atzīt dvēseles eksistenci ir vieglāk nekā to, ka tev ir emocijas, you see) ir problēmas.

man bail. man bail, ka es kaut ko esmu palaidis garām. man bail, ka es savā skatījumā uz pasauli un pašam savu nākotni esmu pieļāvis kādu briesmīgu fundamentālu kļūdu. kļūdu, kuras dēļ es varu kaut ko nokavēt, vai varbūt jau esmu nokavējis. kāds aspekts, kuru neesmu iekļāvis savos aprēķinos, bet tagad apzinoties tā svarīgo lomu, nespēju to ne ietekmēt, ne novērot ne izmērīt, jo no sākta gala neesmu projektā iekļāvis ne iluminatoru, ne mēraparātu, ne arī ko citu ar ko to varētu darīt. man bail.

man kauns. man kauns, ka citi ir izdarījuši vairāk. man kauns, ka vēl jaunāki purni ir šturmējuši ierakumus, slaktējuši citus ar bajonetēm un kā lopi sazāģēti ar ložmetēju "dzimtenes" vārdā. man kauns, ka citi, apstākļu spiesti, ir izdarījuši to, kas man varbūt nekad nebūs pa spēkam. es sāku šaubīties par saviem lēmumiem. es sāku šaubīties par savām spējām. es sāku šaubīties par savām izvēlēm. es sāku šaubīties par to, kas no manis iznāks.

un visbīstamākais - šīs sajūtas nav gana stipras, lai es piespiestu sevi mainīties. stūrgalvība un slinkums pārāk liels, briesmas un draudi pārāk mazi. pagaidām. un vēl apziņa, ka ja kaut viena konstante izrādās mainīgs lielums, funkcijas gala iznākums uzreiz ir pilnīgi savādāks. apziņa, ka ienesot mazliet vairāk haosa sistēmā, tu to vairs nevari vadīt un paredzēt. tu esi pārāk vājš, pārāk stulbs un pārāk nevarīgs, sistēma sabrūk, tās sienas sagāžas, jumts ielūzt un sijas krītot iespiež tev kāju. kājā iemetas gangrēna un tev viņu amputē. tev nav naudas awesome kibernētiskai protēzei un tu vairs nekad nevienam neesi vajadzīgs.

kas gan to būtu domājis - "uzvilkšu bikses galvā un pakomentēšu grēviņa twiterīti" kropļu mīļotais radio101 izrādījās noderīgs: KoRn & Skrillex - Get Up. tas ir tas, ko es vēlos dzirdēt.

ja internets būtu milzīga nepārtraukti mutuļojoša destilācijas tvertne, tad pašā tvertnes dibenā sakrātos vissmagākie elementi, stulbākie interneta kretīni - interneta nogulsnes, cirvji, kas par katru cenu cīnās pretī veselajam saprātam un liek cilvēkiem kaunēties par to, ka dala ar šiem lopiem vienu sugu. šo sūduputnu barā varētu atrast visu ko, bet esmu pārliecināts, ka starp reliģiozajiem ēzeļiem, maniakālākajiem troļļiem un amerikāņu izglītības sistēmas atraugām, būtu vesels leģions ar latviešu interneta vietņu lietotājiem, vai precīzāk - komentētājiem. rodas iespaids, ka vidējais aritmētiskais ziņu portāla (kas nosaukts zināmas grieķu dievības vārdā) lietotājs uzreiz pēc savas pirmās pieslēgšanās internetam, ir sasūcies tikai visstulbāko pieejamo informāciju. uzreiz pēc lolkaķu atklāšanas, kaut kādā veidā izvairoties no wikipēdijas iepazīšanas, salasījies sazvērestības teorijas un neskaitāmus pastardienas pareģojumus, pa ceļam pazaudējis jebkādas kritiskas informācijas vērtēšanas spējas un visbeidzot ielecis pa taisno ziņu portālā komentāru sekcijās, kur tagad entuziastiski dalās savās astronomiski debilajās domās par pilnīgi visiem tematiem ar citām tādām pašām aborta atliekām kā viņš.

rezultējošo ainu var simulēt noķerot 150 kaijas, nedēļu tās nebarojot, saliekot vienā istabā un iemetot tām pa vidu vienu puvušu zivs galvu. tas nekas, ka zivs galva ir puvusi, tas nekas ka tā visticamāk tika apēsta pirmajās sekundēs - skaļa, griezīga un bezmērķīga klaigāšana neapstāsies vēl stundām, bet pēc kaiju aizvākšanas, grīda, mēbeles un sienas būs noklātas lipīgām spalvām un sūdiem, kurus, neraugoties uz to, ka nedēļu nekas nav ēsts, putni būs spieduši ārā intensīvāk nekā 8 bērnu ģimenes māte spiež ārā bēbjus.

es skatos black adder, lasu ko wikipēdija saka par izkusuša sāls atomreaktoriem un ik pa brīdim novērtēju cik daudz laika esmu iztērējis. laika, ko man vajadzētu pavadīt ievedot korekcijas vecos laboratorijas darbos un veicot aprēķinus tekošajos.

reizēm man liekas, ka es varētu būt traks zinātnieks, bet tad es atceros, ka lai par tādu kļūtu ir jābūt zinātniekam. ja tu esi traks zinātnieks, kurš nemaz nav zinātnieks, jo ir tik slinks (un stulbs), ka pat elementārus elektrotehnikas vienādojumus nespēj pieklājīgi sabīdīt galvā un uz papīrīša, kur nu vēl reāli kko "zinātnēt", tad tu nekad neredzēsi sevi no liela ekrāna piesakot apvienotajām nācijām savas prasības - tu būsi aizņemts valkājot pidžamu ar garām piedurknēm, svaidoties ar kakām un rijot smadzeņu aktivitāti apspiedošus preparātus mīksti tapsētā istabā ar restotu lodziņu.

nē, nespīd, es neesmu ne gana zinātnieks, ne gana traks - nekas, tāpat nodzīvošu interesantu dzīvi, nedraudot apvienotajām nācijām ar dinozauru armiju vai uz mēness bāzētu lāzeru.

ja izdosies apprecēt izskatīgu meiču, kas nekritīs uz nerviem un nebūs drausmīgi stulba, neizplūdīs pēc trīsdesmit gadiem (un pieņems ka reizēm mans cūkgaļas zizlis ir jāpakasa ar viņas mandelēm) un 2,5 bērniem, ja izdosies strādāt kkur kur es varēšu vairot cilvēces zināšanu robežas izvarojot dabas zinātnes caurumā, par kura esamību pat pašas dabas zinātnes līdz tam nebija iedomājušās (vai palielināšu Latvijā saražoto pievienoto vērtību, bet labāk jau to zinātņu izvarošanu, abi katrā ziņa ir derīgi varianti), ja izdosies nomirt kādā situācijā, kuras procesā es izglābšu neskaitāmus miljonus, pierādīšu, ka man bija taisnība, likšu justies slikti visām meitenēm, kuras man jebkad nav devušas un atstāšu savu sievu un bērnus nodrošinātus un ar iedvesmojošu (un traumējošu) manas dzīves finālu (vikingu bēres nav obligātas, bet ļoti vēlamas), ja man tas izdosies - uzskatīšu, ka dzīve ir labi nodzīvota.

galvenais neuzstādīt sev nesasniedzamus mērķus

tie kas šeit ir ne pirmo reizi varbūt būs ievērojuši, ka man daudz kas besī. man par ļoti daudz ko ir viedoklis, bieži šis viedoklis ir negatīvs (un tāds kuru man patīk izteikt saliecot roku pirkstus krampjainos līkumos un spļaujot rupjas metaforas). bet man nebūtu problēmas atrast 100 lietas kuras man patīk. hell, es varbūt varētu izspiest 1000, bet tas būtu baigi gari un man apniktu, bet 100 es totāli varētu uztaisīt. varbūt kādreiz ar to nodarbošos, vai tas kādam interesētu ir cits jautājums.

bet atgriežoties pie besīšanas - es nevaru ciest, ka cilvēks paliek nenovērtēts. kad tavs labākais sniegums kādam nav gana labs gribās risināt problēmas ar krēslu šķaidīšanu pret cilvēku mugurām. man riebjās, ka cilvēkiem, kas teorētiski varētu būt nākamā valsts inteliģence, puncītis ir pārāk vārīgs, lai spētu sagremot jēlu gaļu - tā ir svaiga, tā ir labi pasniegta un skaisti iepakota, bet redz nē, tas nav gana labi, vēderiņš to nepanes, spiež pēc tam. izrādās, ka cilvēkiem nevajag nekādus eksperimentus, viņiem nevajag pārkāptas robežas (tas būtu tas avant garde?), nevajag svaigu, nevajag jēlu - viņiem vajag vārītu, viņiem vajag vecu, vajag veģetāru, viņiem vajag jau ēstu, atgremotu un izvemtu, viņiem vajag dziesmiņas par dzīvīti un mazas sociālas ludziņas ar kaķīšiem un laimīgām beigām. viņiem grūti gremot kaut ko tādu, uz ko nav iemācīta automātiska reakcija. viņiem vajag tādus gabaliņus kur viss ir vienkārši "joks - smiekli, romantisks mirklis - "awww", patīkams pavērsiens - aplausi", ja kaut kādā brīdī jāizdomā pašam kā reaģēt, visi sastingst, lūr pa malām un skatās kā citi reaģēs, zin kā, ja nu tu ņemsi un pēkšņi izdomāsi kā reaģēt pats, bet tā "nebūs pareizā reakcija". vaimandieniņ, tā tak traki var sanākt.

DIRSĀ ĶIEĢELI.

jums ir dotas smadzenes un brīvība tās lietot, saņemieties un izmantojiet viņas. kas zin, palaimēsies un parādīsies metaforiskas spalvas uz metaforiskām smadzeņu krūtīm.

man patīk šitāds laiks. ne tāpēc ka "wai cwik wauki ka bweidzot sawļīte uzspfwīdēja un tjaujeņji ljidjiņās" - tāpēc ka cilvēki vairs nevalkā ZIEMAS FCKN CEPURES. tagad man ir daudz patīkamāk skatīties uz cilvēkiem, jo viņu kretīnisms vairs nav tik acīmredzams.

patiesi patīkami, ka meitenes ir aizsākušas pirmās "paskaties kā man izdevies neuzaudzēt dupsi pa ziemu" cīņas - no skapja izvilkti īsie mētelīši, kas ļauj demonstrēt džinsos iestūķētās pakaļiņas, un mazās jaciņas, kam ērti augšpusi atstāt vaļā, lai var puķainā topā kaltās krūtis ejot pa ielu laist pa priekšu. šur tur tās gurnus apņemošās gaišās maliņas, kas man tik ļoti patīk, lien ārā no jakas apakšas, vēl kkur meičai kā pienākas vaļā palaisti garie mati plīvo vējā tā, ka galvā skan lauvu sekss. daža bija tik ļoti piedomājusi pie savas izejamās kārtas un tik ļoti saskaņojusi savu ansambli, ka nevēlējās piemeklētās saulesbrilles ņemt nost, kad jau tāds kā apmācies bija. cieņu par to viņa neizpelnījās gan, bet ja tas smērē viņas maizīti, kas gan esmu es lai pret to iebilstu... bezgala dumja gan jau ka viņa

tas viss protams jauki, bet es apzinos, ka liels vairums no viņām ir kkādā veidā bojātas un brāķētas - vai nu (kādā no tūkstoš veidiem) dumjas, vai izlutinātas, vai iedomīgas, vai vispār - nepilngadīgas. un nav jau arī tā, ka man būtu vajadzīgā filozofija vai minerāli lai kko darītu šai sakarā uz vietas un uzreiz. nodirst es visticamāk varētu katru, krāmēt - katru otro, bet atpazīt, kuru no tām krāmējamajām tiešām būtu vērts slīcināt kūstošu asprātību plūdos es pienācīgi nemāku.

man besī tie šitkanti, kas man internetā prasa par kko balsot.
seriously, ejiet dirst ar saviem sūda rokgrupu konkursiem - visi tāpat zin ka par tām grupām balso tikai izpildītāji un viņu radinieki.
ejiet dirst ar saviem dīdžeju un dziesmu remiksu konkursiem - tu tāpat esi tikai mērkaķis, kas iemācījies apieties ar "basu likšanas programmu" un pielicis savam counter-strike nikam priekšā burtus D un J, beidz ar to lepoties un pārstāj uzvesties tā, it kā tas būtu sasniegums.
ejiet dirst ar savām draudzenēm, kam vajag, lai viņas sabalsotu augstāk par pārējiem peldkostīmos tērptajiem kautķermeņiem, lai viņām liktos, ka viņu mammas viņām nemelo, kad saka ka viņas ir visskaistākās meitenes ciemā.
ejiet dirst ar saviem labiedarbi.lv un peak time - "paskaties uz mani, es esmu sociāli aktīvāks par nimfomānes vagīnu jūnija mēnesī, es esmu jauns, varošs un rūpējos par savu nākotni un to, lai manā CV būtu pēc iespējas vairāk mazsvarīgu sūdu, labdarības pasākumu, izstāžu, konkursu, festivālu un apmaiņas braucienu, kur es esmu sutinājies kopā ar citiem tādiem pašiem ar sabiedriskām aktivitātēm pārsātinātiem ānusiem".

vai kāds man var mēģināt ieskaidrot, ka tāda vērtēšanas sistēma kā "interneta balsojums" ir objektīva un der jebkam, izņemot hipiju skaita tavā draugu lokā noteikšanai? kā tas tieši strādā? notiek balsojums, kurā ir kaut kas kurā tu piedalies vai kas tevi kā citādi saista, tu bāz saviem draugiem, radiem un paziņām ausīs savu locekli, injicē viņiem šķidru "lūdzu, mums vajag tikai vēl dažas balsis, būšu pateicīgs, man tas ļoti daudz nozīmētu" milzīgos daudzumos un tad cilvēki kas no tevis grib tikt vaļā vai kam tevis ir žēl ņem un nobalso. vēl ļaunāk ja ir iespējams balsot reizi dienā vai vairākās kārtās - tad cilvēkiem loceklis ausī jācieš ilgstoši.

ja tā ir meitene kas prasa cilvēkiem balsot, tad viņa uzliek savu saldāko sejas izteiksmi pēc virtuļa smaida un balstiņā, skaidrākā par strautiņu kurā iemīzis enģelis, lūdz tevi nobalsot par kaut kādiem mēsliem un stāsta cik tas ir vienkārši, cik daudz laba tas darīs pasaulē un kā es palikšu par labāku personu to izdarot, bet es tajā brīdī domāju "VAI TAD JA ES NOBALSOŠU ES VARĒŠU AR VIŅU PĀRGULĒT?" un pēc tam "VAI ES VISPĀR GRIBU AR VIŅU PĀRGULĒT?". es pieļauju ka es neesmu vienīgais kurš uz jautājumu "nobalsosi?" atbild tāpat, kā ja jautājums būtu "vai tu vēlies mani izkrāmēt?". nē, tāda sistēma kā interneta balsojums noteikti nav objektīva.

tāpēc pisiet nahuj ar saviem "lūdzu nobalso par šito vai to", tikpat ļoti cik man besī ķēdes vēstules, tikpat man besī jūsu lūgumi balsot par kaut ko, kas mani neinteresē, jūs tērējat manu laiku un padariet mani niknu. ejiet. dirst.

es izskatos tā kā es jūtos - neoptimāli manas austiņas čerkst, mani pērnie sliponi ir netīri, manas bikses visticamāk nav gana pārdrošas un manas saulesbrilles vispār ir pārāk vecas lai skaitītos smukas, bet acīmredzot pārāk jaunas lai skaitītos vintidžs (or whatever the fuck ir pareizais termins).

optimāli my ass, dubsteps un neokjūba magnēti sapisīs arī nākošās austiņas, jaunas čības kas neliktu man izņirgāties par viņu funkcionalitāti kā par resna invalīda spēju sevi aizstāvēt zombiju uzbrukuma laikā es neesmu redzējis kā minimums gadu, arī ar manām pašreizējām biksēm ir iespējams nožņaugt (ja pirms tam aizdedzina), bet savas saulesbrilles es nomainīšu tad, kad aģents smits zvanīs un gribēs viņas atpakaļ.


vismaz džemperjaka man ir stilīga as fuck - cilvēki un meitenes konstanti prasa kur esmu atstājis savu mēteli un vai man nav auksti (uz ko es atbildu noliedzoši jo metāls paliek trausls tikai pie lieliem mīnusiem. jā, tas ir stilīguma indikators. ej dirst)

nav jau tā ka es līdz šim viņu nebūtu saticis. nav arī tā ka šī ir pirmā reize kad viņš ir izlauzies ārā. ir bijušas ne pārāk pozitīvas situācijas - kāds varbūt ir gandrīz ar granti pa seju dabūjis, cits varbūt ir ticis saņemts aiz sejas un aizgrūsts nahuj, bet vēl citam ir uztaisīts kokbloks.

šoreiz viņš neparādījās pēkšņi un ar klikšķi - šoreiz viņš lēnām izsūcās pa spraugu starp grīdu un durvīm - kā gāze piepilda telpu, tā viņš piepildīja smadzenes un pa vienai sāka atslēgt viņu ierobežojošās bremzes, bremzes kas nodrošina to, ka netiek darītas tieši tādas lietas, kādas viņam padodas un sagādā prieku. morāles normas viena pēc otras tika atslēgtas un kā skrūvītes vai čaulītes raksturīgas metāliskas skaņas pavadījumā bira uz grīdas.

kad bija aizskarts gods visām klātesošo cilvēku mātēm un vecmātēm, kad bija apsmieti, apzīmēti un ar dūmiem appūsti visi gulošie, kad pēdējais šots bija izbliezts un pēdējā nauda nodzerta viņš aizdzina mani līdz drošībai, kā maizes drupačas pa ceļam sagāzdams vēl pa kādam podam, atstājot man vēlāk risināmas problēmas. un jau no rīta man mostoties no miglainas vakardienas viņš, slavējot katru pastrādāto kretīnismu, astei lokoties nopakaļ pazūd no virspasaules nožvadzot kanalizācijas lūkai.



tu esi stulbs jo vaino tajā mani - tu pats mani izlaidi ārā, tu lieliski zināji ko es darīšu ja ļausi man rīkoties, tās visas ir tikai stulbas atrunas un tu to zini vislabāk. tu centies to pasniegt tā it kā to visu būtu sadarījis kāds cits, lai pašam būtu kkāds mierinājums, lai pats justos labāk. bļe, mazas stulbas meitenītes tā dara - saņemies un saproti, tu no manis vaļā netiksi, es te esmu uz palikšanu. un vispār, tu taču pat to nenožēlo - jā, tu jūties slikti, bet tev nav žēl, tev nav vēlmes atvainoties, nav vēlmes laboties - tu domā, ka to visu varēs atrisināt palejot ūdeni par to kā smadzenēm jāvalda pār pimpi un sirdi, pa ceļam izraujot no konteksta kkādus švakus piemērus lai ilustrētu savu ideju. lohs, tu mani neapspiedīsi, tev tas neizdosies, jo tu pats labi apzinies, ka lai arī cik savtīgi es rīkotos un lai arī cik nepareizi es jokotu, tev patīk tā sajūta kad kādam liekas ka tev visi nav mājās, kad esi pateicis ko tādu ko cits nekad nepateiktu, kad esi pajokojis ļaunāk nekā jebkad agrāk, kad esi pret kādu morāli atspēries, lai pats pakāptos kaut nedaudz augstāk.

šobrīd tu vaino aktieri par tēlošanu, lai gan pats sēdēji pirmajā rindā un siti plaukstas bļaujot atkārtot. tu zīmē mani kā briesmoni, bet pats labi saproti kā ir patiesībā. tu esi tieši tāds pats. nav "manis" un nav "tevis" - ir tikai viens nožēlojams kroplis, kurš domā, ka ir jābūt kaut kam ar ko viņš varētu būt labāks par vai atšķirīgs no pārējiem. tu esi stulbs un garlaicīgs, samierinies ar to un izbaudi braucienu, tu zini kur mani atrast.

pēcpusdienā pagulēju. redzēju murgu - man sekoja gejs kurš atteicās pieņemt to, ka mani nekāda veida interakcija ar viņu neinteresē, brīdī kad viņš mēģināja man skarties klāt es iegrūdu viņu ar galvu pa priekšu betona sienā, uz kuras palika asiņaini mati. tad murgs atieza zobus neglītā smaidā un asins peļķītē gulošais gejs pārvērtās par meiteni. ideja laikam bija, ka tā visu laiku bija bijusi meitene, bet mans prāts viņas vietā uztvēris geju. sapnis beidzās ar apokaliptisku atskārsmi - es vairs nevaru uzticēties tam, ko vienmēr esmu uztvēris kā neatkarīgu un pieņēmis par atskaites punktu savā pasaulē - savām smadzenēm. doma par to, ka tu vairs nekad nevarēsi neko droši darīt, saprast vai zināt, jo nekad nevarēsi pateikt vai tavs prāts uztver to pašu ko redz tavas acis, ir drausmīga. šizofrēnija kkā vairs neliekas jautra slimība. bija prieks pamosties.

uz brītiņu māsa bija atplivinājusies. neskaitot to ka viņas ar man neskaidro stilu apveltītā majestāte palīdzēja man nopirkt bikses (fakts: es pats savā nodabā neesmu nopircis nevienas normālas drēbes - ja es to pērku pats tad tas ir nevalkājams, bet viss ko es ikdienā valkāju ir atrast kopā ar kādu citu vai vispār ticis man uzdāvināts), mēs arī aprunājāmies par to, tieši cik ļoti es pats sev traucēju dzīvot. diskusijas "sadursmes punkts" (vai zinies) bija mana tieksme visu analizēt un nekādā gadījumā nerīkoties emocionāli - vai tā mani ierobežo vai tomēr nē. pie saturīga un konkrēta iznākuma saruna nenonāca, manā dārzā varbūt tika iemests kāds ķieģelis, bet principā tika atrastas jau zināmās patiesības. viņa saka, ka man vajadzētu biežāk rīkoties tā, kā es "jūtos" un retāk tā, kā es "domāju", bet es atbildu, to pašu ko esmu malis jau mēnešiem, varbūt pat gadiem - tikai rīkojoties saskaņā ar "galvu" es varu cerēt nepārvērsties par tādu pašu ānusgalvu un dūšbegu kādus es tik ļoti ienīstu.

sarunā pieķēru sevi lietojam rindiņas, ko kādreiz esmu rakstījis šeit. palika neomulīgi - sapratu, ka tas nozīmē, ka maļu vienu un to pašu pārāk ilgi, kā no ūdens atslēgta veļas mašīna izgriežot veļu kas jau sen sausa - labāks nekas nepaliek, tikai burzās krekli.