just like that, atkal jūtos tā, ka varētu izdarīt kaut ko briesmīgu
Mar. 20., 2011 | 01:05 am
No:: lielpontifs
pēcpusdienā pagulēju. redzēju murgu - man sekoja gejs kurš atteicās pieņemt to, ka mani nekāda veida interakcija ar viņu neinteresē, brīdī kad viņš mēģināja man skarties klāt es iegrūdu viņu ar galvu pa priekšu betona sienā, uz kuras palika asiņaini mati. tad murgs atieza zobus neglītā smaidā un asins peļķītē gulošais gejs pārvērtās par meiteni. ideja laikam bija, ka tā visu laiku bija bijusi meitene, bet mans prāts viņas vietā uztvēris geju. sapnis beidzās ar apokaliptisku atskārsmi - es vairs nevaru uzticēties tam, ko vienmēr esmu uztvēris kā neatkarīgu un pieņēmis par atskaites punktu savā pasaulē - savām smadzenēm. doma par to, ka tu vairs nekad nevarēsi neko droši darīt, saprast vai zināt, jo nekad nevarēsi pateikt vai tavs prāts uztver to pašu ko redz tavas acis, ir drausmīga. šizofrēnija kkā vairs neliekas jautra slimība. bija prieks pamosties.
uz brītiņu māsa bija atplivinājusies. neskaitot to ka viņas ar man neskaidro stilu apveltītā majestāte palīdzēja man nopirkt bikses (fakts: es pats savā nodabā neesmu nopircis nevienas normālas drēbes - ja es to pērku pats tad tas ir nevalkājams, bet viss ko es ikdienā valkāju ir atrast kopā ar kādu citu vai vispār ticis man uzdāvināts), mēs arī aprunājāmies par to, tieši cik ļoti es pats sev traucēju dzīvot. diskusijas "sadursmes punkts" (vai zinies) bija mana tieksme visu analizēt un nekādā gadījumā nerīkoties emocionāli - vai tā mani ierobežo vai tomēr nē. pie saturīga un konkrēta iznākuma saruna nenonāca, manā dārzā varbūt tika iemests kāds ķieģelis, bet principā tika atrastas jau zināmās patiesības. viņa saka, ka man vajadzētu biežāk rīkoties tā, kā es "jūtos" un retāk tā, kā es "domāju", bet es atbildu, to pašu ko esmu malis jau mēnešiem, varbūt pat gadiem - tikai rīkojoties saskaņā ar "galvu" es varu cerēt nepārvērsties par tādu pašu ānusgalvu un dūšbegu kādus es tik ļoti ienīstu.
sarunā pieķēru sevi lietojam rindiņas, ko kādreiz esmu rakstījis šeit. palika neomulīgi - sapratu, ka tas nozīmē, ka maļu vienu un to pašu pārāk ilgi, kā no ūdens atslēgta veļas mašīna izgriežot veļu kas jau sen sausa - labāks nekas nepaliek, tikai burzās krekli.
uz brītiņu māsa bija atplivinājusies. neskaitot to ka viņas ar man neskaidro stilu apveltītā majestāte palīdzēja man nopirkt bikses (fakts: es pats savā nodabā neesmu nopircis nevienas normālas drēbes - ja es to pērku pats tad tas ir nevalkājams, bet viss ko es ikdienā valkāju ir atrast kopā ar kādu citu vai vispār ticis man uzdāvināts), mēs arī aprunājāmies par to, tieši cik ļoti es pats sev traucēju dzīvot. diskusijas "sadursmes punkts" (vai zinies) bija mana tieksme visu analizēt un nekādā gadījumā nerīkoties emocionāli - vai tā mani ierobežo vai tomēr nē. pie saturīga un konkrēta iznākuma saruna nenonāca, manā dārzā varbūt tika iemests kāds ķieģelis, bet principā tika atrastas jau zināmās patiesības. viņa saka, ka man vajadzētu biežāk rīkoties tā, kā es "jūtos" un retāk tā, kā es "domāju", bet es atbildu, to pašu ko esmu malis jau mēnešiem, varbūt pat gadiem - tikai rīkojoties saskaņā ar "galvu" es varu cerēt nepārvērsties par tādu pašu ānusgalvu un dūšbegu kādus es tik ļoti ienīstu.
sarunā pieķēru sevi lietojam rindiņas, ko kādreiz esmu rakstījis šeit. palika neomulīgi - sapratu, ka tas nozīmē, ka maļu vienu un to pašu pārāk ilgi, kā no ūdens atslēgta veļas mašīna izgriežot veļu kas jau sen sausa - labāks nekas nepaliek, tikai burzās krekli.