Haļavas Dieva Virtuālais Templis

hvz cik longailendu un dabstepa šļūkā manās ribās, kuņģī un vados.

ok, pienā ir gaļa (lol), tur var aiziet, apsēsties ar muguru pret sienu un nodarboties ar hardcore blenšanu (whatever the fuck veidā šis vārds rakstās). man gan laikam jau neklātos tā rīkoties šobrīd, bet acis jebkurā gadījumā aizklīst.... nvm.

es esmu palicis skeptisks attiecībā uz šo mēslu bedri, ko es te it kā turu. kkādi dumji sīkpirži kas mani pazīst irl šitās samazgas varbūt palasa, bet vai es spēju saražot kaut ko vērtīgu, kas liekas derīgs arī random garāmgājejam? no vienas puses šī konkrētā "bloga" padarīšana, varbūt ne tieši un noteikti ne patstāvīgi ir palīdzējusi man sakopt savu muldēšanas/runas/diršanas veidu - es to tagad daru draudz brīvāk un daudz mazāk ņemu vērā publikas iespējamās alerģijas pret sliktām metaforām un netīriem salīdzinājumiem. vēl nesen es prezentēju "referātu" par to, kā atomelektrostacijas ir labākā lieta kopš tika pieradinātas govis... es to pamanījos darīt pusotru fckn stundu, gan jau ka garlaicīgi as shit, bet spriežot pēc cilvēku sejas izteiksmēm un vispārējām reakcijām, viņi galu galā bija ja ne gluži informēti un izglītoti, tad vismaz izklaidēti gan

tas arī ir galvenais punkts - es esmu iemācījies izlādēties ikdienā tāpat kā sākumā es varēju izbliezties te. mission accomplished. job well done. great success. cita lieta, vai tie mūdži, kas man tajā brīdī ir apkārt novērtē to, kas tajā brīdī nāk ārā pa manu smirdtrubu, bet man tas laikam jau uztrauc daudz mazāk un reakcija ir labāka cilvēkiem, kas mani mazāk pazīst. neesmu analizējis kāpēc un kā tas tā...

un vispār, kāpēc kādam varētu interesēt kas man būtu sakāms. ir pilns ar sliktiem, tarakānu sūdu nepelnījušiem pidariem, kuriem ir iespējams sekot un kuriem arī seko tūkstoši visādās padušu vietās kā šiterī un feisbukā. man jau nav ko piedāvāt. es esmu dumjš cilvēks, kuram ir mazvērtības komplekss, tieksme censties atstāt gudra (gudrāka par citiem) cilvēka iespaidu, tieksme par katru cenu būt kkādā veidā atšķirīgam un vismaz vienā (1) veidā labākam par apkārtējiem. mazs perdelis, kam vajag pierādīt savu taisnību, savādāk, nedod die's, izrādīsies ka viņš kko nezin. ko kādam no manis varētu vajadzēt? es netaisu ne vizuālu mākslu ne šaubīgas kvalitātes mūziku, es varu tikai brūķēt muti, slinkot un runāt par kkādām savām problēmām un antipātijām. sīkais pirdiens...

man patīk, ka skrienot cauri kāpņu telpai var sajust kur ko gatavo ēst. citur var just ceptu sieru, pāris stāvus zemāk smaržo pēc sīpoliem. mājīgi, pat ja tu atrodies rīgas padomju laika dzīvojamā rajona ēkas locekļa atverē...

besī iesnas. jāprezentē rīt atomenerģija (cerams ka telpā būs vismaz viens hipijs ko racionāli saplēst lupatās), kā to izdarīt ar gļotu pilniem sejas dobumiem es nezinu. man vajadzēja būt savā labākajā stāvoklī, lai varētu tīksmināties uz vietas, filmēt un pēc tam vēl pulēt raķ... ego pie video, bet bļe nē, trollololo tu esi dabūjis iesnas

bija ideja uzsliet augšā nelielu bildi par to kā izrādījās ka man besī "zviedri" un ka tur viss ir iedomīgs, bet tas viss ir aizbīdīts prom, vēlāk un nahuj.

un man nepatīk vēlēšanu iznākums. pat ja tiek atmesta visa neapzināti ieaudzinātā "krievi slikti" huiņa, jebkura partija kas ne tikai apsver bet arī uztaisa neizsakāmi slikta repa video, kurā visiem personāžiem ir maigi izsakoties slāviski vaibsti un nosauc to par savu himnu, nav pelnījusi spēlēties kopā ar pārējiem smilšu kastes bērniem.


abstrahējoties no visa negatīvā, es gribu lai man pārstāj tecēt deguns un es atkal varu sajust smaržas un garšas, lai es varu sarunāt to, ko jau pusmēnesi gribu sarunāt.

šodien esot bijusi international talk-like-a-pirate diena, apsveicu ideju, žēl tikai ka to ļoti grūti darīt latviski, bet toties ir iespēja krist uz nerviem paziņām gan tāpēc ka tu runā angliski gan tāpēc ka dari to kā godamn pirāts

nekas neizvelk sviedrus no tevis kā uzvalka krekls.

standarta modelis fizikā paredz 11 dimensijas (laikam), bet lai iekļautu to, cik daudz sukā klubs "just" ir vajadzīgas vismaz 15.

aristoteļa gājiens nav tik daudz svētku pasākums, kā gaļas parāde - nepietiek ar to, ka dažas fakultātes šķiet LU sastāv ekskluzīvi no pilošām blondīnēm, dažas šmaras bija sapratušas, ka ir piemērota diena iziet publikā valkājot pusgaras zeķītes un uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis un cilvēki, kuriem ir pusgaru zeķu fetišs nemaz nekratītos kā vāks katliņam, kurā stipri vārās zupa.

un muskuļu roks ir tas kas man tagad notiek acīmredzot, "bučo galvaskausu" un "brutālā planēta" tipa lietas

es esmu bezatbildīgs un slinks radījums, mērkaķis uzvalkā, viltoti iespaidi, sūdi, dūmi, putekļi un skāde kas plešas kā uguns zem velēnas mežā.

kkas kkas, acīmredzot vasara ir pagājusi. kurš gan būtu zinājis...

vasara beidzas, laiks saņemties, saņemt riekstus saujā, pārmest kuli pār plecam, ievilkt krunku pierē un parādīt, ka esi spējīgs un ka drīz pienāks laiks, kad paļausies uz tevi, nevis tu uz citiem. dzert bija jauki, laist luni bija jauki, sēdēt pludmalē blakus kastei ar dilaitiem bija jauki un tu to visu vēl dabūsi, bet tagad, pienācis laiks to visu atkal nopelnīt.

vasara ir bijusi pilna visa kā, un izskatās, ka tā vēl paspēs sataisīt troksni, pirms pāriet kluso, skaidro vakaru fāzē. šis estrogēna pilnais rekviēms aizejošajai sezonai nenes nekādu lielo saturisko jēgu (labs garastāvoklis 4 dienu garumā un bārdains pazīstams bārmenis vecrīgā can do that to you, you know), šī jēli vārītā ola no domas varētu būt sasniegusi manus parastos ieraksta rāmjus - blah blah es ienīstu šito, man besī tas, šie cilvēki ir stulbi, kodolenerģija ir awesome blah blah blah, bet šobrīd es baidos, ka atkal var potenciāli iestāties statisks posms šajā rakstiskās caurejas naktspodā, tāpēc noliksim šo kā robežstabiņu, pēc kura es pēc tam varēšu pateikt, kad sākas posms kurā es sagāzu kalnus vai tieši otrādi - podus.

ja apstākļi būs labvēlīgi un es gana intensīvi meklēšu citas lietas ar ko nodarboties vecās sesijas genocīda vietā, jums varbūt drīzumā taps pieejams komikss bez jēgas ar trim lopiem. go figure.

sardeles MOTHERFUCKING tumšā alus mērcē. precedents tam, ka arī rūgtas lietas (ok, ar rūgtu piegaršu) var būt garšīgas. ok, mērce sanāca viskoza un es nepiefiksēju, ka sardelēm ir "ādiņa" (giggity), nākamreiz sanāks labāk, mazāk miltu un būs "I'll skin you alive you little whore". bet gana lepoties ar niecīgiem sasniegumiem kulinārijā, tas nav tas ko es pats gribētu lasīt.

rindas cilvēki, tās pastāv, lai tās ievērotu. nelien priekšā dumjā kuce. un vēl, ja tev nav īsti skaidrs, vai cilvēks stāv rindā vai arī ir pieklājīgi atkāpies, lai palaistu cilvēkus garām, atver savu trulo muti un pārdabū pāri apakšlūpai jautājumu "jūs stāvat rindā?"
reti kura pasīvi agresīva darbība mani izsauc vairāk plakstiņu raustoša niknuma, kā cilvēki, kuri, visticamāk nevērības dēļ, nepiefiksē, ka tu pagāji malā lai palaistu viņus garām, nevis lai dotu viņiem vietu, kur stāvēt permanenti. viena un tā pati lieta kuru var novērot transportā, rindās vai koncertos. tādās reizēs man šķiet ka es saprotu, kā jūtas lampedūzas salas vietējie...

pienā vakar bija daudz cepamgaļas. zināms bārdains jaunskungs uzdeva absolūti saprātīgu jautājumu - kur šī sabiedrības daļa (siekalošanās cienīgas meitenes) ir ikdienā. pati mūzika mani neaizrāva, bet ne jau tāpēc es uz turieni gāju. šoreiz vismaz izdevās nebojāt vakaru citiem, vismaz ne uzreiz.

citās tēmās: tajās pāris reizēs, kad es saņemos un gatavoju kaut ko sarežģītāku par zemnieku brokastīm, es varu uzticēties, ka iznākšu no rezultējošā kataklizmiskā negadījuma apmierināts - šoreiz izpalika pierastā "gaļa un eļļa vietās, kur gaļai un eļļai ir praktiski neiespējami nejauši nokļūt" daļa, toties sanāca maza miskalkulācija ar tabasco mērces dozāciju. saldskābā cūkgaļas mērce gan tika izglābta ar čilli mērci un to sīrupu kurā peld konservēti ananāsi. tā lieta jorpojām ir mēslā asa, bet tas tāpat ir labākais ko es jebkad esmu uztaisījis (piedod tītar, kurš marinēts weisbīrā un cepts sviestā - karalis ir kritis).

un visbeidzot, es vairākas dienas atpakaļ tikos ar iepriekšējās paaudzes cilvēkiem, kuri dzīvo austrālijā. viens no viņiem fiziķis, cik saprotu joprojām pasniedz studentiem, daži no viņa kolēģiem darbojās ar subkritisko atomreaktoru tehnoloģiju, cilvēkam sakarīgs viedoklis par fizikālām problēmām un risinājumiem. bija ļoti patīkami beidzot pakomunicēt ar cilvēku, kuram ir plašas zināšanas un saprātīgas domas attiecībā par enerģētiku un "nīsto" atomenerģētiku. es nevaru sev palīdzēt - es jūtos labi, zinot, ka mans "sūda" viedoklis sakrīt ar cilvēka, kuru mediji sauktu par "ekspertu", viedokli. interesanti bija arī uzzināt ziņas no iekšienes - piemēram neviens publiski austrālijā nesaka, ka atomenerģija būtu jāapsver, bet personīgi runājot diezgan daudzi atzīst, ka norakstīt tehnoloģiju uzreiz nebūtu saprātīgi, jo īpaši ņemot vērā, ka austrāļiem ir savs urāns un lielākais ogļu patēriņš uz vienu iedzīvotāju. long story short - sajutos gudrs vai vismaz saņēmu apstiprinājumu, ka neesmu dumjš.

vai veterinārajā klīnikā uzdod jautājumus kad tu nes viņiem iemidzināt sūda kaķi? nu, vai ja es viņiem aiznesu lopu kurš nav ar mieru nečurāt ārpus savas sūda kastītes viņi man pārmet ka es nesu viņiem permanenti izslēgt citādi veselu kaķi?

( neiesaku )

biju uz transformeriem. ok, es iebilstu pret vispārējiem centieniem pasniegt to kā filmu un bāzt viņā cilvēciskus tēlus, ES ATNĀCU SKATĪTIES KĀ PIZĢĪJĀS ROBOTI, nevis skatīties kā stethema čiksa, iespiesta caurumā, kuru atstāja no frančīzes (whatever the fuck veiā ir pareizi to latviskot) izplēstā foksa, mēģina izdarīt kaut ko, kas nav tikai izskatīties smuki, izpildīt seksīgus manevrus ar savu sacīkšu mašīnas kalibra ķermeni vai stāvēt ar trulu sejas izteiksmi un babuīna pakaļas izmēra lūpām, kamēr viņai apkārt no debesīm krīt citplanētiešu robotu iznīcinātāji. ok, karavīri kas ar lidplēvēm lec ārā no degošiem ospreyiem un teabago trakojošus robotus paralēli šaujot viņiem kaklā var palikt, bet vispār jebkura sekunde, kurā uz ekrāna ir tikai cilvēki, šajā filmā ir izniekota velti, jo, es apzinos ka atkārtojos, ES ATNĀCU SKATĪTIES KĀ PIZĢĪJĀS ROBOTI. un vēl klausīties skaņās ko viņi izdod, kad slou moušenā pārvēršas no mašīnām par vairākām tonnām tehnoloģiska destrukcijas orgasma pa ceļam šaujot, sitot, griežot, metot, raujot, šķaidot un vispārēji izvarojot to lokāciju kur viņiem gadījies atrasties tobrīd.

fuck, pēc tam pat mūzika khem dubsteps khem robotu sekss khem likās pazaudējusi daļu savas švunkas.

citās ziņās, apspriešanai ir nodots priekšlikums sākt skatīties my little pony. es nekad nedomāju ka pienāks šāda diena.

cilvēkiem ir viens speciāls pedagoģiskais balss tonis, kuru tie izmanto lai runātu ar maziem bērniem un suņiem, sievietēm katrā ziņā noteikti. tonis, kuram jāprojicē labvēlīga un zinoša hierarhijā augstāk stāvoša indivīda bilde. protams, tiem, kas nav mazi bērni vai suņi (lai gan par suņiem es neesmu pārliecināts) ir skaidrs, ka tas izklausās pilnīgi stulbi un rodas jautājums, kurš to sūdu vispār izdomāja. loģiski, palicis tas ir no bērnības, kad mēs atceramies, ka ar mums tā runāja, kad mēs bijām pagrābuši kaut ko ko "nedrīkst", taisījāmies apdraudēt sevi (neatkarīgi no tā cik nopietni - balss vienmēr viena) vai arī dzirdējām, ka saimnieki aiz čupra saņemtiem suņiem šajā balsī saka ka "UZ TEPIĶA! KAS TĀ DARA? TU TAK ZINI KA NEDRĪKST!".

kas noved mani pie nākamā punkta - tāda tipa audzināmie teksti, kā jautājums "kas tā dara". tā it kā dzīvnieks (vai mazs bērns, for that matter) atbildēs pilnā teikumā tieši kurš un tieši cik bieži "tā" dara. es saprotu, ka pastāv "retoriska jautājuma" jēdziens, ar dzīvniekiem runājot principā ir pohuj ko tieši tu saki, jo lielāko informācijas daļu ko viņi spēj notvert viņi notver no intonācijas, nevis no paša teksta, toties ja tu audzini bērnu, kuram tu centies iemācīt kā runāt, kā darbojas pasaule un kā šajā pasaulē veiksmīgi funkcionēt, tad diezgan laba ideja, manuprāt būtu nedirst huiņu un runāt par lietu, nevis prasīt viņam "kas tā dara".

nonākot pie galvenā - kurš vispār spēj iemācīt bērnam kā dzīvot? kas bērnam ir toč jāiemāca ir vērtības (normālas mind you, nevis ka staļins bija sava laika zelta ironmens un nācijas tētuks un bez viņa nekas tagad nebūtu) un zināmas pieklājības normas, mēs varam censties mācīt bērnam dzīvot, bet reti kurš var teikt, ka viņš "zin" kā dzīvot, vesels bars nav droši, kas skaitās viņu vērtībās un ne tuvu ne visi ir tieši tik pieklājīgi cik viņiem tika mācīts.

tas ko es gribu teikt - ir grūti mācīt nākamos sabiedrības locekļus divu lielu iemeslu dēļ:
pirmkārt, mēs paši praksē knapi spējam funkcionēt šajā pasaulē, kāpēc mums liekas ka mēs spējam droši pasniegt "teoriju" maziem goddamn bērniem?
otrkārt, ja ir skaidrs, ka puse no tā visa, ko mums mācīja bērnībā pierada sevi, kā nekam nederīgu Gandija stila bulšitu, tad nafig to mācīt tālāk. ievies izmaiņas tajā buttfucking programmā, nevis, piemēram, māci, ka vardarbība ir ļauna, tikai lai iemestu bērnu skolā, kur viņš ieraudzis, ka vardarbība ir tas, kas liek pamatskolā griezties visai sociālajai dzīvei un kas sadala bērnus savā hierarhijā.

un mazliet atkāpjoties atpakaļ, kad bērniem ir jautājumu vecums (kāpēc pie halles arī vasarā ir sniegs? kāpēc mašīnai uz jumta kaut kas rakstīts? vai helikopters var nolaisties uz mašīnas jumta?) un viņi sāk uzdot jautājumus, uz kuriem vecākiem nav atbildes (mammu, kā saka kamielis?) vecākiem ir seriously jāsāk domāt par savu fasādi bērnu acīs, jo ir reāli fckn stubi tikt audzinātam ar ilūziju ka tavi vecāki ir racionāli, stipri un zinoši, bet pieaugot lēnām atskārst, ka īstenībā vini ir tādi paši cilvēki, kā visi pārējie - rubī tikai mazu daļu no visa, nemaz nav tik racionāli, nemaz nezin visas atbildes un nemaz nav tie supermeņi, par ko uzdevās tev augot.

(visai haotiski sanāca. šāda garuma tekstiem būtu jāizveido šitera konts, tīri lai netieši norādītu uz viņu sistēmas stulbumu har har har)

im-a-massive-cunt-blr

es apzinos, ka apollo.lv ir, citējot personu, kuras X hromosomu esmu mantojis, "stulbs". tāpat es apzinos, ka 50% interneta komentāru lietotāji vai nu troļļo, ir garīgi atpalikuši vai arī sirgst ar katastrofālu nespēju izklāstīt savas domas pienācīgā formā. es to visu apzinos, bet mani tāpat pievelk tāda ziņu atgremotājsaita kā apollo.lv komentāru sekcija, it īpaši rakstiem, kuru saturam ir potenciāls izvilināt absolūti retardēto interneta lietotāju daļu dienasgaismā - es zinu, kur atrast šos cilvēkus (viņu viedokļus), es zinu, ka ar tiem iepazīstoties mani eritrocīti sāks vemt dzelzi un kalt mazus zobentiņus, smadzenes novadīs strauji uzkrāto siltumu izpūšot sviedrus tvaika formā pa nāsīm un ausīm, bet aknas apmetīs kūleni un sāks cukuru krāmēt atpakaļ etanolā.

es to zinu, bet tāpat tur lienu un besos, kad atrodu, kaut ko patiesi stulbu, piemēram rakstā par to ka breiviks slaktiņa laikā klausījies gredzenu pavēlnieka mūziku, kāds, kas protams iespējams ļoti nemākulīgi (vai tomēr prasmīgi) troļļo, bet tomēr izsakās šādi:

       "Vajag vairāk radīt šādus vājprāta gabalus kā ``Gredzenu pavēlnieks " un citus murgus, lai tādiem breivikiem un citiem viņam līdzīgajiem izdzimteņiem būtu kur iedvesmu smelties saviem "varoņdarbiem". Ko mēs ražojam, to arī saņemam pretī."
------------------------------------------------

ja tas tiešām ir nopietni, tad es esmu puslīdz drošs, ka persona nav redzējusi gredzenu pavēlnieku, nezin no kurienes oriģināli nākusi dziesma (no šāda virsraksta varētu domāt ka kkāds "bridge of khazad dum" bijis, bet nē - protams, loģiskāk būtu bijis saistīt konkrēto skaņdarbu ar filmu "requiem for a dream", bet tad nesanāktu tik kliedzošs virsraksts un vispār, nahuj loģiku, šis ir apollo.lv par ko mēs runājam) un savas smadzenes nav īsti aiztikusi kopš deviņdesmit piektajā gada pavasarī pēdējoreizi pārvietoja no plaukta uz skapjaugšu, ja tiešām filmas vainošana ir tas, kas kaut uz mirkli liekas loģiski komentāra autoram. "ū, man nepatīk gredzenu pavēlnieks, paskat, ar gredzenu pavēlnieku saistīta lieta ir izmantota darot kaut ko sliktu, redziet, kādus gan vēl jums pierādījumus vajag, ES TAČU JUMS TEICU, TĀ FILMA IR ĻAUNUMA SAKNE"

kad es uztveru tamlīdzīgas muļķības man gribās profesora farnsvorta balsī pateikt, ka man kauns piederēt pie vienas sugas ar konkrēto rindiņu autoru. man sāp, ka ir vēl daudz lielāki cirvji pasaulē, bet tāpat, man atliek tikai palasīt par kkādu awesome reaktora dizainu, ūdeņraža ekonomikas modeli vai magnetohidrodinamisko (kkur tur trūkst viens fucking) turbīnu, lai atjaunotu mazu cerību, ka cilvēcei varbūt nav nolemts noslīkt pašai savā stulbumā.

pieskrūvē mani pie sienas un liec man griezties - sarkana bākuguns. bet neskaitot to, ka palielināju savas šances noraut vēzi vairāk nekā, ja būtu rijis sacēzijotu teļgaļu (wink wink nudge nudge) un iespējams parāvu bear grylls vienā no peldēm, slājiens pa jūrmalu bija veiksmīgs, lielākoties gan tas bija pateicoties tam, ka biju tālredzīgi iegādājies temperatūras akumulatorus un ledus somu, kuru šodien pielādēju ar dīlaitiem lai var pļumpēt visa ceļa garumā no nešķīsto jaunvilņiešu pilnajiem dzintariem līdz pat pašiem goddamn mellužiem, kur blakus kādreizējai piparbodei, kafejnīcā "gliemežnīca" varēja padzert normālu alu un (slepus) pasiekaloties ap blondo oficianti ("diez kā viņa izskātītos tikai savā priekšautā?" un "viņa varētu mācēt labi orientēties džeku bikšu saturā lololol").

es mazliet jūtos vīlies (mazliet) šīs vasaras saturā. grēks sūdzēties, bet es biju domājis ka līdz šim jau būs sākusies intensīvās dzeršanas fāze, bet kā fjūžen reaktors somethingvillā, nekādi nesanāk sasniegt kārtīgu aizdedzi, vai nu trūkst temperatūras vai spiediena. speaking of witch, jāiet jenots mazliet pabarot

es nemāku pirkt drēbes - reti kad lietas, ko es nopērku sev pats es tiešām beigās ikdienā valkāju. plus es varu ieiet sev tīkamā veikalā un vispār neko sev neatrast, lai gan tur noteikti kkas ir, tāpēc man ir nepieciešams kāds, kuram ir kkāda vispārēja ideja par to, ko ir akceptabli valkāt un ko no tā visa sabiedrība atļaus valkāt man. tad man nav problēmas iziet cauri šim izfiltrētajam "veikalam" un izvēlēties, kas no tā visa man ir nepieciešams. bez šāda "spotera" es apģērba ziņā agri vai vēlu nokristu līdz līmenim, kas ir pusplauktu virs "atpalikušo pansionāts mazdrāzenē", kopā ar "not sure if hipster or just homeless" mūdžiem.

jebkurā gadījumā, pateicoties tam, ka šāds spoteris personas, ar kuru dalu vienu genofondu, veidolā man ir, šāds liktenis man (vēl) nedraud. in fact, pateicoties šai pašai personai, es esmu tikai kādu 5 apbružāti handsome paskata vīriešu un viena 5-o'clock-shadow attālumā no dressman plakāta. katras paaudzes puišeļiem ir savi elki, kam tie grib līdzināties - agrāk vēlējās būt kā skarbi kovboji, tagad (nav ne jausmas, jāsameklē kāds bērns un jāpaprasa droši vien būtu) solārijoti pidari no ASV austrumkrasta, bet man augot es sapratu, ka patiess vīrietis ir tāds kā dressman reklāmā (bija vēl jau audzināšana protams, ka vīrietis rūpējās par ģimeni, nesit sievieti un nežūpo, bet tas bija totāli izsecināms no tās pašas reklāmas) - ar mazliet ataugušu iesirmu bārdu, ar drusku vecmodīgu, bet labu frizūru, ar vieglu smīnu, kas savelk seju ievērības cienīgās krunkās, ģērbies cienījami, pārvietojas slo-mo, un karājās kopā ar citiem cienījamiem, slo-mo staigājošiem, bārdas atlaidušiem onkuļiem. tagad to visu atgremojot, izklausās tad-bit gay. lūk, labs veids kā sapist sev sapni līdzināties onkuļiem no plakātiem...

pofig, pārmaiņas pēc man tiešām patīk kā es izskatos. patiesībā ir gana labi, lai sarkastiski uzspļautu uz pirksta un teiktu "čšš", pieliekot to sev pie pakaļas, un pēc tam pašam par to visu pasmietos, slepenībā klausoties kā galvā visi spirit animali (zebiekste, āpsis un jenots, more on that later) taisa body-bumpus un izsaka tev komplimentus "sexy never looked THIS good" līnijās.

noslēgumā, heres some dusbtep to wash all this gay away: tastakslima & eksižna - kalipso un 2010 šambalas mix.
pirmais ir labs, otrais ir labs un vēl arī liels (TWSS), es nedomāju ka jebkuru no viņiem kāds izčekos - es citu cilvēku sūda linkus nečekoju lol, why would i, bet man "sirdsapziņa" neļauj nedalīties ar šito netīrību (kmon, ja robots pasaka "power up the bass cannon" TAD TU AR TO SŪDA DZIESMU DALIES)

man besī iestādījumi un to apmeklējošā publika, kas liek man justies mazam, melnam, lētam un nabadzīgam. ja kādā vietā ir pilns ar cilvēkiem, kas liek tev justies mazvērtīgam un/vai augstprātīgi skatās uz tevi no augšas, man tur (loģiski) nepatīk, tieši tik vienkārši. "yadda yadda nu bet kā, tas viss tač ir tikai tavā uztverē, tev taču pašam tikai tā liekas utt..." ĒD PENI, nedirs man par manu fucking uztveri.

nu un ka tie cilvēki, ka tie cilvēki iespējams ir mācījušies labākās skolās, tur sevi pie labākas veselības, biežāk sporto, ģērbjās labāk, izklaidējas trakāk vai strādā krutāk - es tajā brīdī nevēlos būt tāds kā viņi. es gribu tik no viņiem prom, pamest to vietu atstājot aiz sevis pelnus, lauskas un vispārēju iznīcību. man nepatīk ka man atgādina par to cik esmu sūdīgs salīdzinājumā ar citiem - nevienam nepatīk tikt salīdzinātam ar kādu kurš ir labāks, bet tajā brīdī tu neko citu nevari izdarīt, kā tikai pretoties niknumam, kas kā milzīgu ēnu metot aptumšo prātu tā, ka smadzenes tirpst.

tu tveries pie katras izdevības pierādīt sev, ka kaut kādā veidā tomēr esi cienīgs tur būt, atrasties starp tiem iedomīgajiem tosseriem, bet procesā tikai aizvien vairāk atklāj to, ka tu tiešām esi maziņš un melns, tev nav ar ko lepoties, vienīgais ko tu vari, ir priecāties, ka ir vēl mazāki un vēl melnāki cilvēki par tevi, kuru klātbūtnē tu esi tikpat iedomīgs, kā tie gucci tītie pidari, kurus tu nīsti tajā brīdī. protams beigās tu sev iestāsti, ka ne jau nauda taisa cilvēku, ka gan jau ka viņi ar visu savu dārgo izglītību ir stulbi un ka droši vien audzināti kā āshōli un tamlīdzīgas muļķības, bet tu tāpat visu atlikušo dienu jutīsies kā mēsls.

šodien es gribētu pastrīdēties ar resnu un neglītu cilvēku par atomenerģiju vai karadarbību lībijā. lūdzu jums fckn šitera garuma ieraksts

meža vidū es neatradu mieru un atpūtu. es atradu sapņus par to, ka man ir šizofrēnija, beigtu jenotsuni un kkādu briežu vai citu lopu superblusas (ok, viņas atrada mani. viņas vienmēr atrod mani). bija patīkami dzirdēt briežu baurošanu agrā rītā un kaut ko kas izklausījās pēc šāviena uzreiz pēc tam (jo fuck you brieži), bija jauki skatīties uz to kā stārķi hipstero apkārt (mežs ir pārāk meinstrīms, es dzīvoju uz skursteņa) un pārbauda cik maz pisiena viņi var dot un tomēr palikt dzīvi, bija labi beidzot ieraudzīt dzērvi savā vaļā, bija satraucoši klausīties tajā kā putni čivina un saklausīt tajā attālu līdzību ar dubstepu. kukaiņi loģiski maukas - dunduri, ērces un odi

es pieļauju, ka es būtu visu izbaudījis vairāk, ja pārgājiena iešanas daļa nebūtu likta pirmajā vietā, bet varbūt es vienkārši nespēju uztvert laukus un brīvo dabu kā neko citu kā vien pārbaudījumu, kas jāiztur, lai tu vari parādīt tam visam vidējo pirkstu un braukt atpakaļ pie civilizācijas labumiem ar apziņu, ka esi uzkāpis mežam uz sejas un esi palicis vispārēji labāks un spēcīgāks.

ak jā, rūjienā dzīvo dirsas

bija sapnis kā filmas treileris, tikai patiesi episks, jo nevis režisors bet manas smadzenes mēģina saevi iespaidot - kaut kur saules sitēmā ne ārkārtīgi tālu no zemes stāv (nebija ārkārtīgi zinātniski pareizs sapnis) kosmosa stacija. no ārpuses tāda pati, kā ISS, modulis pie moduļa, tikai bez saules baterijām. iekšpusē viss sterili balts, bet bez gaismām, tikai tik cik saules gaisma pa iluminatoru, iekšējā ģeometri, kkād ne eiklīdiska or smth. tur uz tādām kā pannām karājās plastmasā un vados iepakoti, stipri savainoti cilvēki guļ komā, citam līdz augšdelmam rokas nav, citam kājas trūkst utt. uz klāja kaut kur dziļumā man skaidrs ka ir kkāda būtne, kkāds fckn citplanētiešu mēsls, kas viņus pārveido, viņi tiek viņam slepus no zemes atvesti, lai viņs šos cilvēkus salabotu un pārtaisītu no jauna. man skaidrs, ka es tur atrodoties neesmu lūgts un izteikti filmu stilā nejauši atsitoties kkādam štruntam pret korpusu es dzirdu ka tas sūds tālumā kustās un ir sapratis ka uz klāja ir vēl kāds. nākamajā kadrā uz zemes notiek preses konference, kurā tiek prezentēts militāristu jaunākā rotaļlieta, pēc skata robots, kurš pārveidojas un maina sevi uz vietas, izmainot savas dimensijas un grozot lielgabalus un kameras, demonstrējot kā viņš mainot savus propellerus var gan peldēt gan lidot gan škērēt, bet skatītājam ir skaidrs ka tas patiesībā ir viens no tiem cilvēkiem, kas atgriezies no tās stacijas. es atceros ka bija bail. gan no tā radījuma tai stacijā, gan no tā meistardarba, kurš finālā pārvērtās par daudziem maziem mehāniskiem kāpuriem, kas izgrauza caurumu grīdā un aizbēga no konferences zibspuldzēm sprakšķot un sievietēm kliedzot.

in other news: man 5dien dzērumā nopizģīja maku
in related news: es dabūju savu maku atpakaļ
in completely different news: es eju pārgājienā, tāpēc tagad te neko nerakstīšu jo titty fuckošu dabas krūtis nevis tāpēc, ka esmu lazy excuse for a human being

visi ir kā apmīzušiesies - pastāvīgi bailēs no mistiskās "radiācijas" un maģiskajām "ķimikālijām", bailēs no zarnu nūjiņām un kancerogēniem, bailēs no E vielām un transfatiem, bailēs no jebkā, kas ir "kaitīgs veselībai".

sākumā man likās, ka cilvēki no visa tā bullšita baidās, jo tas atgādina viņiem par viņu mirstību, atgādina, ka laiks šeit ir ierobežots un tāda tipa muļķības, bet cilvēki tajā pašā laikā ļoti mierīgi mēdz pieņemt savus veselības defektus (vienalga vai nu sadzīvojot vai ignorējot viņus).
tas kas patiešām baida sūdus ārā no jebkuras mājsaimnieces un horoskopus lasoša sūdupurkšķa (vai kas vismaz liek tiem ģenerēt visiem kopā vienveidīgu un garlaicīgu vaimanāšanu par to kā visur ir kaut kas kas grib viņiem kaitēt) ir ideja, par to ka pastāv kāds slēpts ienaidnieks, kaut kas ko viņi nevar redzēt, bet kas tur noteikti ir un pilnīgi noteikti grib viņus lēni un sāpīgi nogalināt.

kad cilvēki vēl dzīvoja māla būdās un nepazina skaitļus, kurus nevarēja parādīt ar pirkstiem, bija šamaņi, kas brīdināja par un baidīja cilvēkus ar gariem un dēmoniem, kurus redzēt un atpazīt spēja tikai viņi. tagad notiek tieši tas pats - mums uzglūn kaut kas neredzams un briesmīgs, kaut kas ko var atrast un atpazīt tikai daži. neapzināti mēs esam pārvērtuši zinātniekus, biologus, ķīmiķus, fiziķus un ārstus, par mūsdienu šamaņiem, tiem, kam pēc masu domām jāsavalda neredzamie dēmoni un jātur tie tālāk no cilvēku rīklēm. fakts, ka tā nav maģija, bet gan reāla fiziska padarīšana, kurā var iebraukt jebkurš, cilvēkiem nepiš. fakts, ka tas viss ir mūsu dzīvesveida neatņemams blakusprodukts, nevienam nepiš.

no vienas puses vidējais cilvēks ir dumjš kā zābaks, bet no otras puses viņš "visu ko ir lasījis" (kkāda random eksperta sarakstītu slejiņu ievas hmm-smells-like-bullshit sadaļā) par "visām šitām lietām".
persona noklausās kā darbojas indukcijas plīts, dzird vārdus "magnētiskais lauks", "indukcija", "feromagnētiskas īpašības", acīmredzot nesaprot, kas tikko kā viņam pateikts, ignorē mazo suflieri, kas viņam galvā saka, ka viņš dumjš, un bravūrīgi paziņo, ka šī persona esot lasījusi (vai redzējusi tv pārraidi krievu valodā kurā saka tikai absolūtu patiesību par pilnīgi visu), ka mikroviļņu krāsnis bendējot produktu uzturvērtību, un izklausoties, ka indukcijas plītis arī neesot līdz galam īsti izpētītas.

tieši šāda tipa mirklī, man zūd cerība, par cilvēka, kā sugas nākotni.

dārgais, neaptēstais pidar, tavi sensensenči pa spaini spēra kad viņiem bija četrdesmit, tev ir dota iespēja nodzīvot vismaz uz pusi vairāk. un šo iespēju tu esi saņēmis par godu cilvēkiem, kas apguva jaunas lietas un pētīja nevis baidījās no lietām, kuras tie sākotnēji nesaprata. mazākais ko tu vari darīt ir izbaudīt to, ka tavs ēdiens ir smaržīgs, garšīgs, sātīgs, acij tīkams un nav bojāts un to, ka tu vari savu ēdienu pagatavot ar magnētiem (MOTHERFUCKING magnētiem!!), pirms tu sāc raustīties no dēmoniem plītī. gandrīz viss mūsu 21. gs ir kkādā veidā kaitīgs, deal with it. ja tev ir līdzekļi lai dzīvotu vienlaikus labi UN veselīgi, lūdzu, dari tā, tas ir lieliski. izglītot cilvēkus par to, kas ēdienā ir labs un kas slikts - lieliski. ieviest likumu, kas liek ražotājam iekļaut pilnu sastāvu - traki, bet lieliski. bet kas nu toč nevienam nepalīdz ir īdēšana par to, kā "tagad jau nevar zināt ko pirkt jo visur jau tās "vielas"". JĀ, KUCE, ES SAPRATU - VIŅAS IR VISUR. PATEICOTIES VIŅĀM ŠIS SŪDS IZSKATĀS GARŠĪGS, TIEC TAM PĀRI, PĀRSTĀJ DIRST UN SĀC ĒST.

es netiku galā ar sesiju, tāpēc zīmējuma kurā es noslaktēju sesijas iemiesojumu ar āpsi nebūs. un zīmēt, kā sesija man liek ēst sūdus, es netaisos, pat ja tas būtu tikai godīgi. kompensējot varbūt uzcepšu kaut ko citu.

es šodien redzēju kā pusmūža sieviete uz līdzenas vietas nokrita uz sejas, tā ka nav galīgi slikti viss.

sesijas vidus ir neīstā vieta emocijām. kā šķira viņas traucē. vienalga vai tu pēti dupšus un besījies, ka tev tam nav laika (JĀ, jo tieši laika trūkums ir tas kas tevi ierobežo - pārstāj attaisnot savu "being a little bitch" sindromu ar ārējiem apstākļiem) vai redzi neveiksmīgāko lietu ko balta sieviete var izdarīt sev uz galvas vai arī vienkārši staigājot pa parku vēlies lai aiz tevis paliek izdedzināts melns grāvis vilciena vagona izmērā - tas traucē. tev smadzenēm vajadzētu būt kā klavierēm ar nospriegotām stīgām, gatavām uz pieskārienu izdot precīzu toņkārtu (or smth, es neesmu muzikāli izglītots, skaņas viļņa garums laikam būtu bijis piemērotāks, kaut arī sausāks, variants), bet tā vietā tev katrs otrais taustiņš neskan un katru reizi nospiežot pedāli vai nu atskan kaucošu riepu troksnis vai arī atlec vāks un ārā izskrien apjucis, seksuāli norūpējies jenots. lai arī interesants un ievērības cienīgs citos dzīvs gadījumos, dotajā brīdī katrs šāda tipa atgadījums novērš tavu uzmanību no spēlēšanas uz klavierēm, kas ir izmantotas visam, tikai ne muzicēšanai. un tā ir tikai un vienīgi tava paša vaina, ka tu ļāvi tur ieperināties tam sūda jenotam.

oficiāli ir imperatīvs neraustīt ne muskuli uz sejas, bet praktiski gribās iesist pa seju pašai laiktelpai, kad dzirdi ka no bikboka iznāk meitene kas stāsta saviem draugiem "EU, JŪS ESAT VISPĀR REDZĒJUŠI KLIPU ŠITAI DZIESMAI, LOPESA TAGAD VIENKĀRŠI IR PALIKUSI TIK SMUKA, VIENKĀRŠI TĪĪĪK SMUKA..." (es pat nezinu, kas tieši šajā teikumā ir tas akmens, kas izsit manam saprātam logu - intonācija un formā kādā tiek atkārtoti lietots vārds "tik" vai varbūt kaut kāda dziļāka atziņa, kuru man prāts piekabināja runātājai, kura likās par vecu, lai runātu kā sestajā fckn klasē)

laba ziņa laikam gan ir tā, ka uz sesijas sejas parādījušās pirmās asiņojošās brūces. stiprinās cerība drīz ieraudzīt pirmās brūču pūžņošanas pēdas - āpšiem mutē un aiz nagiem visāda draza mitinās, tāpēc, ja vien man nav gadījies neveiksmīgi tīrs āpsis, brīdis, kad sesija atgriezīsies tumšajā caurumā, no kurienes tā izlīdusi, pienāks vēl līdz goddamn jāņiem.